PATISONS

jau 8 mēneši jaunā gadā un šis ir pirmais ieraksts te.
laikam tik vien tā iemesla dēļ,ka šī ir man relatīvi anonīma vieta.

lasu murakami un saprotu,ka tas autors mani novedīs.labā un fantastiski debīlā veidā - es jūdzos.
Lieta tāda,ka man tā jau vajag maz, lai pazaudētu saikni ar šo lielisku vietu "realitāte",bet pateicoties viņam tas izdodas vēl vieglāk.
braucu uz rīgu ar autobusu un, lai tiktu līdz trolejbusam mājup izgāju caur stacijai un sapratu,ka esmu zombijs - cilvēki kaut kādi sveši,kā filmu tēli. gandrīz vai realitātes ēna/rēgi.

un nolāpīts. murakami emocijas/attiecības/ļubestību un tādas lietas parāda tik neveslīgas,bet vienkaršas savā būtība.
slimi,bet skaisti un viegli. un saprotams,man arī tā gribētos.

iet un sākt runāt ar cilvēku muļķības,jo jūtu, "ka tur kaut kas ir". vienkārši ar kādu kopā būt,jo ir labi.
kāpēc gan nē.

[pēc pusstundas radās skaisti noformulēta atbilde,kāpēc ne]

Jo es esmu es. jo man ir viss sarežģīti.viss cauri 9 sietiem, caur 9 durvīm, caur 9 dzīvēm jāizlaiž cauri,lai nedaudz iekšas uz āru dabūtu.
jo būšana ar kādu ir tik intīma,ka nevar vienkārši būt. jo viss ir tik sarežģīti. jo es esmu te,bet tu tur un es nezinu,ko tu domā. un es nezinu, kas tev garšo. bet es zinu,ka gribu padejot ar tevi un tu vadi deju.jo es neļauju vadīt,bet tev sanāk,es ļaušos.
kaut kā tā.bet viss tik sarežģīti,jo es nemāku lasīt domas un nezinu,ko tu domā.
[negribas ieslīgt,bet gan jau mani savāks,kad būs laiks...man, kamēr dzīve jādzīvo un sevi jāpiepilda. mīlestība atnāks nemanot.tā notiek]

un tomēr.
īsas pārdomas te atstāšu,bet neiegrimšu esejā par psihadēlisko murakami un manu psihes stāvokli.
jo viss ir skaisti. vismaz šovakar ir labi.