kad cilvēki tev aiz muguras sāk dēvēt par alkoholiķi, tad saproti, ka esi savu pāļperegarpaģiru izvedis pastaigāties vienu reizi par daudz. un tas nekas, ka tu i' nelaimīgs vai nemīlēts, vai tev nepatīk tavs darbs. nevienam neinteresē. tu vari savas nelaimes klāstīt dižkoka mizai un jutīsies vairāk uzklausīts. nevienam neinteresē. n e v i e n a m n e i n t e r e s ē. un tev arī ne. ja reiz vari piepisties nepareizajās dienās. viss ir slikti t a v ā galvā, T A V Ā draņķa smadzenē. tā, lūk, mēs (es) uzliekam savu smirdīgo veļu (problēmas) kā gaisīgu atraitnes plīvuru un raudam, saucot sevi par māksliniekiem, estētiem un dižgariem. ejam pie psihopātarētajiem stumdīt smiltiņas un runāt par barsikiem, kas nomiruši tavā vārda dienā, atstājot aiz sevis bērnības traumas un kaudzes ar sūdiem, kliedzam spilvenos un sēžam uz tiltu malām, pīpējam un dodam rūgtās asaras vējam un kaifojam par to, cik fantastiski sapisti esam, un dzeram? dzeram.