pate

pate @ 19:56: nu gan es sapinos
nu pasakiet - priekš kam ir mana galva? vai tiešām vienīgais, ko es varu ir sataisīt nepatikšanas pati sev?
tagad esmu dimbā un kaut ka ir jāķepurojas laukā! jau pāris stundas manī ir diktais satraukums. man nepatīk tas!
savam draugam, kuru vairs nespēju uztvert tikai kā draugu un tanī pašā laikā attiecībām nebiju gatava, paziņoju, ka negribu ar viņu runāt. nu kam man to vajadzēja? vai tagad es jūtos labāk?
ne vella!
es nevaru viņam pateikt, kāpēc es tā izlēmu. man bail.
do what you afraid of!!!
ko tad man tagad zvanīt viņam un teikt, ka izrunāties vajag?
bet tā taču ir tikai mana problēma. man nav tiesības viņam kaut ko pārmest.
mēs jau tikām runājuši, ka gribas man viņu labot un pārveidot. apzinos, ka tas tā nedrīkst būt. vai nu es pieņemu cilvēku tādu kā ir, vai aizeju.
viss ir skaidrs - man jāaiziet.
bet kāpēc tas ir tik grūti.... nolādēts.... es gribu mājās!