esmu ljoti nogurusi. bet 4 stundu maldiishanaas pa amerikas lielceljiem nebija kaifs nevienaa mirklii... es pat nezinu kaapeec nebija. taa jau nekaada vaina seedi mashiinaa, klausies muuziku, vari uzpiipeet... tikai nav ne mazaakaas nojausmas, kaapeec tik taalu jaabrauc... tad tev nav nojausmas, kuru, lai nobrauc nost un apgriezhas, tad tev nav nojausmas, kaapeec tas celjsh uz kura esi nav tas, uz kura gribeeji buut... vistrakaakais laikam bija nezinja, kur esmu.
aptaujaatie cilveeki katrs pateica pa siikuminjam un pat tad kaut ko nolaida greizi - nepiemineeja celja numuru, bet tikai nosaukumu, pateica nepareizo virzienu.. blaa blaa blaa... izmisums bezgaliigs.
es jau pati arii gudra - mekleeju kaut ko... pabraucu garaam vienam celjam ar zinaamu nosaukumu vai nummuru, garaam otram... apgriezties nekur nevar... ceriiba saka - gan jau... muljkjaa!
laikam nevarees aprakstiit, cik ljoti smeldza, ka pie reizes tam, ka neesmu pagadiijusies kartes cilveeks, es veel palaidu garaam papa telefona zvanu.
driiz es smieshos. tas ir smiekliigi. un viss smiekliigaakais ir tas, ka es pat neatceros, kas tas bija par parku, kur man bija fotopleneers...
nevar zinaat, cik daudz es isiti nobraucu, bet njemot veeraa, ka braucu vairaak nekaa 3 stundas, tas nevar buut maz. neesmu veel atveerusi karti (nemaz nezinu, kur vinja ir), bet tas ir pirmais, ko izdariishu peec tam, kad man paaries nervu sasprindzinaajums.
lielcelji tikai pluust. kaa vajag kaadu krustojumu, pie kura luksafora apstaaties vai apgriezties.
ja tu neredzi ziimes - pazushana garanteeta.
domaa, pirms dari!
praatiigaa kristiine...
:D - man jau tagad ir nedaudz jautraak.