pate

01:54: pie velna!
es jūtos tik ļoti vāja un tajā pašā laikā tik patīkami cilvēcīga ar tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka savu žulti var gāzt pār katru, kas pagadās pa ceļam.
nekad neesu varējusi pretoties iekšējai balsij - uzklausīt un saprast.katrs jau no viņiem kaut ko pārdzīvo, lielākai daļai uz pieres uzrakstīts "mani pameta draudzene", "sen nav bijis sekss", "tikko sakašķējos ar mammu" vai "boss mani vienkārši nolīdzināja līdz ar zemi"...
tu uzaudz cilvēks provincē un nu 21 gada vecumā tev sāk rādīties interesantas, pārsvarā nedaudz sāpīgas un aizskarošas bildītes par dzīves realitātēm.
visam savs laiks!
arī provinciālim izjust skarbo galvaspilsētu.
un kāpēc gan man pieņemt tos kroplos cilvēkus par normu? ir jauki tā nedaudz pakasīties ar viņiem. ir jauki, kad viņi ekslodē, ja esi bijis tam gatavs. smieklīgi.
bet arī tās taču ir emocijas, kas neatstāj tevi vienaldzīgu, kā tu vari izvairīties no šo emociju aizskaramības, ja esi tik tuvu bijis?
viens ir skaidrs - emocijas ir bīstama lieta. un nevajag ar tām mētāties pa labi un pa kreisi.

p.s. darba dienas beigas, nākamās dienas rīta tuvošanās dara savu....domas nedaudz ķeras aiz smadzeņu krociņām - pociņām :)