Pastkartes

Par pagātni

Mon, 05 Sep 2011 21:27:48 GMT

Ir ārkārtīgi dīvaina sajūta. Es tagad jūtos daudz vairāk iemests citā vidē, daudz klišejiskāks jaunietis lielajā pilsētā nekā tad, kad devos uz Ziemeļjorkšīru pirms četriem gadiem.

Ja jau par pagātni, tad - es dienu pirms aizbraukšanas no Latvijas saņēmu atpakaļ pāris ļoti sen aizdotas grāmatas. Viena no tām bija Kortāsara 'All Fires the Fire and Other Stories', ļoti nopriecājos par to, iegāju vannā un izlasīju 'The Southern Thruway'. Kāpēc es biju pārtraucis lasīt un pārlasīt Kortāsaru? Manas šeit* jau aprakstītās 'Bestiārija' sajūtas diemžēl vairs neatkārtojas, tomēr Kortāsars ir tik sajūtams, Kortāsars raksta ne prātam, bet pakrūtei - lasot jūt. Vai arī tās ir manas 'jaunietis lielpilsētā' blaknes.

Nopirku vēl vienu 'Hopscotch' eksemplāru, lasu metro. Pirmo esmu aizdevis jaunietim, ko neesmu saticis trīs gadus. Būs jāatprasa, kad būšu atpakaļ Latvijā, būs sociālais neērtums.

Starp citu, runājot par manu praksi, kā jums ir paticis WarSumUp / Kara Daba?

* Kāpēc 'Bestiārijs' ir blakus kaut kādam 'Dark Knight'? Pfe. Toties komentārs tam rakstam jauks.

Par iedzīvošanos

Sat, 03 Sep 2011 18:00:46 GMT

Šodien biju skatīties apkārtni, metro stacijas, mazveikalus un lielveikalus. Viss ir tīri labi, tagad pa logu skatos, kā pamazām riet saule, un lēnītēm lasu divus gadus vecu rakstu par Adderall.
Vēl šodien ļoti daudz lasīju Tomasu Poggi (Thomas Pogge), precīzāk, viņa 'World Poverty and Human Rights'. Eseju apkopojums ar literāri kvalitatīvām galējībām - vai nu nepanesami sauss analītisks darbs, vai piemēriem un metaforām bagāts retorikas brīnums. Bet saturiski konsekvents un patīkams - par rietumu sabiedrības atbildību par nabadzību un ar to saistītajām problēmām mazattīstītajās valstīs.
Vēlreiz apmeklēju 'Fentiman Arms'. Sēdēju zem dzeltena koka, dzēru apelsīnu sulu un lasīju savu grāmatu tālāk. Pie blakus galdiņa sēdēja franciski runājošas dāmas. Tajā pašā laikā turpat divi pusmūža vīrieši iepazinās, izspēlēja divus 'Connect Four' un devās katrs savu ceļu. Ejot ārā, redzēju šahu spēlējošus jauniešus, kas izskatās pēc manis un EJ. Te visi puikas izskatās pēc manis, EJ vai KO. Brilles, polokrekli, pusgari mati un rugāji / bārdas.
Bet tagad viss - astoņos Vauxhall Griffin spēlēs kaut kāds džeza trio. Un džeza trio (bass-bungas-klavieres) ir mans vismīļākais džeza jebkas. Plus, jāiet pētīt cilvēki, iepazīt rajona nakts sajūtas

Par ceļojumu

Fri, 02 Sep 2011 21:04:06 GMT

Tagad mēnesi dzīvošu Londonā, būšu 'The Forum' interns / pētnieciskais asistents. Dzīvošu ar svešiem jauniešiem, kas visi izskatās pēc manis un jau pirmajā dienā aizved mani uz mājīgāko lokālu, ar kādu esmu Lielbritānijā saskāries trīs gadu laikā - 'The Fentiman Arms'. Tur uz tāfeles bija uzrakstīts joks par vīnu, kas ir gardākā lieta no Slovēnijas kopš Slavoja Žižeka.
Jaunieši naudu ņem paši, mājas saimnieks nezina, ka jaunietis A ievācas tēva draudzenei piederošā namā kopā ar savu draudzeni, tēva draudzenes māsasmeitu un kaut kādu amerikāni un ka jaunieša A istabā dzīvošu es. Jaunietim A ir maģistrs kara vēsturē, viņš vēlas kļūt par sporta žurnālistu. Jaunietis B (laikam studē neirozinātni) aizgāja uz ballīti, es atteicos (jo esmu sociāli neērts / noguris pēc lidojuma). Jaunieti C satikšu pirmdien, viņa plaukts ir pilns ar Noamu Čomski.
Starp citu, ja jums ir zināmi satriecoši cilvēki, ko aicināt uz radio, pasakiet.
Jāsāk atkal rakstīt biežāk.

Par akadēmisko saviļņojumu

Thu, 25 Aug 2011 09:30:07 GMT

Ļoti sen neko neesmu rakstījis, ja neskaita to GaldaSpeles.org reklāmrakstu. Tāpēc mazliet par manu akadēmisko dzīvi.
Katru gadu (apbrīnojami regulāri) obligātās / ieteicamās lasāmvielas sarakstos ir bijuši desmitiem draņķīgu rakstu ar abreviatūru jūrām un absolūti sausu valodu, apmēram tikpat vidusmēra rakstu, savs ducis patiešām baudāmu rakstu un tieši viens sajūsminošs raksts. Tas, ka es par rakstu sajūsminos, protams, nenozīmē, ka tas pārlec pāri kādai objektīvi noliktai sajūsmas latiņai, bet tikai to, ka tajā brīdī raksta saturs un forma ir bijuši man visai piemēroti - visos trijos gadījumos mana sajūsma nebija skeptiska, tā visu laiku māja ar galvu. Tomēr (un vienmēr ir kāds 'bet' vai 'tomēr') atļaušos arī sacīt, ka visi trīs sajūsminošie raksti ir iekļaujami must-read kategorijās visiem, kam kaut mazliet interesē tajos aprakstītās tēmas, jo, galu galā, tīrs literatūras prieks, prieks, kas gāžas aumaļām pēc katra izlasītā teikuma, vienalga - akadēmisks vai daiļliteratūras prieks: tā ir tik sasodīti reta un lieliska sajūta, un ir vērts pamēģināt, ja nu kādam gadās kaut drusciņ no manas sajūsmas.

Pirmais gads (07/08). Apstākļi - esmu tikko ieradies Ziemeļjorkšīrā, tikko sācis apmeklēt universitāti, viss ir jauns, viss ir skaists, viss ir stimulējošs, sākas kurss 'Introduction to Political Theory' vai 'Aspects of Political Theory', neatceros, un tur: Džons Stjuarts Mills 'Par brīvību'. It īpaši otrā nodaļa par domas un runas brīvību. Ļoti baudāms un plūstošs teksts (ja pareizi atceros, Mills to rakstīja, lai to ērti varētu lasīt priekšā lasītnemākošajiem), izdots vienā gadā ar 'On the Origin of Species', strukturēti un labi pamatoti argumenti par runas brīvību. Par runas brīvību! Es, šo lasot, esmu pirmkursnieks Lielbritānijā, kur cilvēki lasa arī Marksu, kamēr Latvijā pirms gada Satversmē nostiprināts aizliegums homoseksuālām laulībām. Un tad, kad es lasu 'On Liberty', es vēlreiz pārliecinos, ka man ir taisnība runas brīvības jautājumos. Oh, good times!
Pārlasot šo darbu vēlāk un tad vēl mazliet vēlāk samazinās paštīksmināšanās elements, bet paliek fakts, ka tas ir ļoti labi un eleganti uzrakstīta politiskās filosofijas darba piemērs, kas nespiež vienu rindkopu pārlasīt atkal un atkal, lai saprastu nošķīrumu starp 'vēlmu piepildījumu' un 'vēlmju apmierināšanu'. Pārlasīšu atkal, ieteikšu citiem.

Otrais gads (08/09). Apstākļi - esmu pieradis pie universitātes, tā kārtīgi sapratis, ka par visu nav jāsit plaukstas, ka ir pietiekami daudz pretrunīgu un labi uzrakstītu darbu un tiem visiem nevar būt taisnība, esmu sācis studēt savu starptautisko attiecību priekšmetu, bet tur: Roberts Kokss 'Sociālie spēki, valstis un pasaules iekārtas'. Mana pirmā iepazīšanās ar Gramši (Gramšči? Gramsci!) un hegemonijas terminu. Mana pirmā iepazīšanās ar starptautisko attiecību kritisko teoriju (un tās pretējo - problēmu risināšanas teoriju). Un vēl visas manas otrkursnieka atklāsmes par sociālajām zinātnēm vienā labi uzrakstītā ievadā: zinātne sadalīta disciplīnās, lai palīdzētu pētījumiem; ja disciplīnu robežas traucē pētīt (kāds uzstāj, ka ekonomika un ētika ir divas pilnīgi nesavietojamas lietas), no tām jāatsakās; katrai teorijai ir mērķis un subjekti, kam ir izdevīgi risināt tieši problēmu X, nevis Y.
'Social Forces, States and World Orders' pārlasīšana liek mazliet skeptiskāk* paraudzīties uz otro darba pusi (par starptautiskajām attiecībām un hegemoniju), bet pirmā - par teoriju rakstītā - puse joprojām piegādā. Es nezinu, kāda ir situācija citās sociālajās zinātnēs, bet starptautiskajās attiecībās lielākā daļa ir ieņēmuši galvā, ka valstis un to pašreizējās pieejas politikai ir vienmēr bijušas un vienmēr būs tādas pašas kā šobrīd.

Trešais gads (10/11). Atgriežos (kā otrkursnieks) pēc pusotra gada akadēmiskā, veselība beidzot ir sakārtojusies, esmu izslāpis pēc kaut kādas prāta piepūles, dzīvoju ar saviem mājasbiedriem, vēlreiz eju cauri otrā kursa sākumam, tad sākas 'Philosophy of Human Rights' un tur: Ričards Rortijs 'Cilvēktiesības, racionalitāte un sentimentalitāte'. Par (politiskās) filosofijas lomu praktiskajās lietās - nevis patiesības meklēšanu, bet patiesības veidošanu, propagandu par labāku dzīvi. Par pragmatismu. Un par to, ka loģiski argumenti ētikā mēdz būt daudz vājāki par izteiksmīgiem pāridarījumu aprakstiem / vizuāliem tēliem.
Pārlasījis 'Human Rights, Rationality, and Sentimentality' esmu, bet bez noilguma. Pavisam nesen taču lasīju pirmo reizi.

* Mazliet skeptiskāk, jo joprojām uzskatu, ka Koksa piedāvātais aprakstošais modelis ir ļoti noderīgs, vienīgi tā apraksta detaļās ir šādas - tādas problēmas.

Galda Spēles (.org)

Mon, 27 Jun 2011 14:27:44 GMT

Atcerieties, es kaut kad tāltālā pagātnē publicēju kaut kādu galda spēles apskatu? Un vēlāk - apsolīju vēl vienu.
Izskatās, ka esmu tam nobriedis un vēlos popularizēt galdaspēles.org. Loģisks entuziasma iznākums. Un, protams, šis ir pats sākums, tāpēc stāstiet par visiem trūkumiem.

Saites

Thu, 17 Feb 2011 01:18:52 GMT

Visiem tiem, kuru pazīstamās vietas ir safotogrāfējusi Google

Negatīvas tendences

Wed, 26 Jan 2011 12:12:01 GMT

Esmu ieguvis jaunas negatīvi vērtējamas īpašības. Pirmā ir neatbildēšana uz vēstulēm (dr.lv, e-pastiem, īsziņām). Pie tam, vēstuļu saturs ir patīkams, jauks un visādi citādi nedemonstrē to, kāpēc izvairos no atbildēšanas.

Gada lietas 2010

Sat, 01 Jan 2011 22:52:51 GMT

Cilvēki:
Gada cilvēks un lielā debija: Laine B.
Gada galda spēļu partneris un kolēģis: Ernests J.
Gada ārzemju debija: Kristofers Dž.
Gada mazā debija: Armands L.
Gada cilvēks, kam nepietika laika: Mārtiņš V., Sandra M.
Gada ārsts: Arkādijs P.
Gada autors: Vāclavs H.

Lietas un procesi:
Gada pusgads: otrais
Gada absurdā saslimšana: sejas nerva apsaldējums
Gada nodarbošanās: galda spēles
Gada randiņš: 6. jūnijā
Gada uzaicinājums: no Tomasa K. 31. decembrī
Gada blogs: Sandras M.
Gada turnīrs: Katanas Ieceļotāji RTU
Gada veikals: Ludo
Gada spontānā interese: par Romas republiku
Gada terapija: psihoterapija
Gada skandāls: plaģiāti LU VFF
Gada nožēla: autoskolas nepabeigšana un par maz lasīts
Gada galda spēle: Puerto Rico
Gada pārvietošanās līdzeklis: velosipēds
Gada ēdiens: rice cakes
Gada burgers: ILY
Gada dzēriens: Sprite ar laimu / piparmētru tēja ar laimu
Gada tāfele: Karlīnas E.
Gada dzīvnieks: Emīlija
Gada sarunu temats: augstākā izglītība
Gada žanrs: zinātniskā fantastika
Gada sāpe: starptautiskās attiecības LV presē

Vietas:
Gada vieta: Frances Street
Gada vieta, kurā ciemoties: Hampstedas mājoklis
Gada akadēmiskā vieta: Jorkas universitātes Heslingtonas study room
Gada vieta, kur paēst: A-suns
Gada vieta, kur padzerties: I Love You
Gada vieta, kam nepietika laika: Kuldīga

CGJ

Fri, 04 Jun 2010 23:14:26 GMT

"My life is a story of the self-realisation of the unconscious" ir viena no jaukākajām darba pirmajām rindiņām, ar kuru esmu iepazinies.
"Memories, Dreams, Reflections" savukārt ir viens no jaukākajiem autobiogrāfijas nosaukumiem.
Lai nu kā - tagad - uzsākšanas mirklī - lasīšana solās būt patīkama.

Interlūde

Fri, 04 Jun 2010 09:09:12 GMT

Ir bijuši brīži, kad pie sevis idealizēju karu. Ko darītu, kā rīkotos, kā dzīvotu ar nesalauztu garu. Pusaudža partizānu sapņi.
Vakardien Ziepniekkalnā nedega ielu apgaismojums un iedomājos, kā būtu vienu gadu nodzīvot bez elektrības, apkures un ūdens; idealizēt vairs negribas.

Starptautiskas attiecības

Wed, 02 Jun 2010 22:53:00 GMT

Pārtraucu klusumu ar kurnēšanu par masu medijiem. (Vēlos brīdināt: šajā rakstā var būt pārspīlējumi.)
Kad pamazām radās žurnāls "Ir", man bija cerības, naivas cerības, ka tas pildīs liberāla Latvijas 'Economist' funkcijas. Šīs te cerības, protams, sagrāva žurnāla pirmais numurs, kas bija 'Sestdiena' ar kvalitātes pieskaņu, bet 'Sestdiena', ne 'Economist'. Pirmā žurnāla lapās bija arī atvainošanās / paskaidrojumi, kāpēc liberāls Latvijas 'Economist' nestrādātu, tādēļ aizmirsu. Miers.
Bet tagad vēlme kurnēt un vēlēties ko labāku parādās atkal. Kaut ko labāku par Latviju pasaulē. Kaut vai tāpēc, ka tas pats žurnāls 'Ir' ar savu samērā eleganto interneta paplašinājumu izvairās no starptautiskajām attiecībām kā no mēra slimnieka.
Pirmdien (31. maijā) Izraēlas bruņotie spēki ieņēma grupas 'Free Gaza' kuģi, kas mēģināja cauri Izraēlas noteiktajai blokādei piegādāt humanitāro palīdzību Gazas joslai. Šajā operācijā gāja bojā vismaz desmit civiliedzīvotāji (četri no tiem - Turcijas pilsoņi; vairāki ir ievianoti). Šo notikumu dēļ Turcija atsauca savu sūtni, Nikaragva uz laiku sarāva diplomātiskās saites ar Izraēlu, ANO Drošības padome ārkārtas sēdē nosodīja šo notikumu un pieprasīja lietas padziļinātu izmeklēšanu.
Es negribu interpretēt notikumus vai nostāties pusēs, bet nevaru noliegt arī to, ka pēdējo dienu pavērsieni ir ārkārtīgi interesanti. Izraēlas salīdzinoši agresīvās reakcijas uz jebkura veida provokācijām ir cieši saistītas ar ASV atbalstu; tomēr arī Turcija (kas ir paziņojusi, ka humanitārās palīdzības kuģi dosies uz blokādi vēlreiz; šoreiz - Turcijas flotes pavadībā) ir ASV brīnišķīga sabiedrotā operācijām Tuvajos Austrumos. Plus, šajos vienādojumos ir jāpiemin arī Ēģipte, Grieķija, ES, Hamas, PA un pustūkstotis citu aktieru.
Žurnāla "Ir" pirmā jūnija internetpielikumā par šiem notikumiem nav ne vārda. Tur ir vārdi par Rasmusenu, par dzejnieka nāvi (no starptautiskajām ziņām). Tur ir vārdi par iekšlietām, tai skaitā par to, ka rosina izķert Rīgas centra bebrus. Mind you, atslēgvārdi ir "rosina" un "Rīgas centra". Mind you (2), rakstam par bebriem ir redakcijas komentārs, kas trūkst pārējiem rakstiem.
Neuztraucieties, es saprotu, ka arī interneta resursi ir ierobežoti; ka masu mediji ir masu mediji tāpēc, ka šķiro informāciju un izvēlas prioritātes. Bet tas, kas ar starptautiskajām ziņām notiek Latvijā, ir tik ļoti haotisks un neizprotams process, ka par to kurnēt gribētos.
Lielākā daļa ārvalstu ziņu, kas nav tieši saistītas ar Latviju vai Krieviju, neparādās uz Latvijas ziņu portālu skatuves; avīzēs tiem lielākoties veltīta pusotra lapa or so. Bet, dārgie... BEBRI, nevis traģēdija un krīze!?
Jā, ar bebriem ikdienas pilsonis Lasītājs var izdarīt daudz vairāk, nekā ar Turcijas sūtni, tomēr gribu arī atgādināt, ka, lasot tikai par bebriem, pilsonis Lasītājs visu mūžu domās tikai par tiem un, Izraēlu un Turciju pamanījis, saķers galvu, vaimanādams: "Ko nu mēs, mēs pat ar saviem bebriem netiekam galā!" Un, piegājis pie Rīgas kanāla, nopūtīsies, ka neko nav izdarījis savas nācijas mentalitātes dēļ.
Phe.

Havels

Sun, 11 Apr 2010 22:46:28 GMT

Skatīt iepriekšējo ierakstu.
Pievienot piezīmi sev un pasaulei, ka Havela luga 'Unveiling (Vernisáž)' ir viens no spēcīgākajiem pretsistēmas darbiem, ko esmu lasījis.

LJ lietotāji

Sun, 11 Apr 2010 19:37:24 GMT

Reiz LJ lietotājs kants uzrakstīja, ka man patīk lasīt grāmatas. Apmēram tad bija pienākusi mana panīkuma kulminācija, un neko prātīgu nebiju lasījis ļoti, ļoti ilgu laiku. Varbūt pat pusgadu or so. Tagad es esmu atsācis lasīt regulāri un esmu guvis divus īpaši spilgtus reading kicks.

Pirmais īpaši sajūsminošais lasāmgabals bija Frīdriha A. fon Hajeka "Road to Serfdom". Tik ļoti spēcīgu patiku, lasot akadēmisko literatūru, nebiju jutis pēc savu politikas studiju pašā sākumā apgūtās Milla "On Liberty" (esp. šī darba otrās nodaļas) un mazliet vēlāk - Roberta Koksa raksta "Social Forces, States and World Orders" (neo-Gramšiānisms starptautiskajās attiecībās? jā, lūdzu!).
Pēdējo gadu laikā aizvien vairāk biju sevī nostiprinājis to, ko varētu nosaukt par 'kreisajiem ideāliem'. Protams, par šo ideālu ienešanu pasaulē man nebija un joprojām nav pārāk lielas skaidrības, tomēr ideāli joprojām paliek. Hajeka kungs savā darbā apgalvo, ka jebkura šo ideālu tuvināšana praksei novestu pie ļauna, ļauna totalitārisma. Apgalvo haotiski. Apgalvo nodaļu pa nodaļai: nodaļā X autors atstāj neatbildētus jautājumus un balsta savus izteikumus uz apšaubāmām premisām; nodaļa X+1 nodarbojas uz šo jautājumu atbildēšanu un premisu nostiprināšanu, atstājot neatbildētus jautājumus un balstoties uz apšaubāmām premisām. Pie tam, pa vidu visam socialism bashing, Hajeks ļauj saglabāt sajūtu, ka tu un viņš - Jūs runājat par vienu un to pašu, tikai viņš atsakās atzīt, ka tieši tāds ļaunais, ļaunais totalitārisms tieši tādā veidā, kā viņš to apraksta, izriet tieši no kapitālistiskās sistēmas.
Šo darbu izlasīju, mazliet noliku malā, lai drīz pārlasītu vēlreiz. Tad arī runāsim par konkrētām kļūdām un interpretācijām. Bet, jā, šis darbs ir interesants. Interesants kā atjautības uzdevums: izsekot samērā haotiskajai domai, uzbūvēt savā galvā argumentu tīklu un saprast, cik daudz no šī tīkla ir pielietojams kapitālisma kritikā, bet cik no tā ir patiesība (cik slikts sociālisms ir patiesībā).

Otrais darbs, kas radīja līdzīgu prieku, bija Vāclava Havela lugas 'The Memorandum' un 'The Increased Difficulty of Concentration'. Man vispār patīk lugas kā literatūras forma. Tās lielākotie ir paredzētas uzvešanai, tāpēc eksistē garuma ierobežojumi. Pie tam atbalstāmi garuma ierobežojumi, nevis radiopasaules 3:30. Garuma ierobežojumi, kas, sākot lasīt lugu, liek apzināties, ka arī pabeigsi to vienā lasīšanas reizē. Nav no manas (lasītāja) puses ierosināta saraustītība, nedz arī no autora puses man uzspiestas nodaļas. Lugas un īsstāsti ir ārkārtīgi patīkami savā pabeigtībā, savā pilnībā.
Pēc Daņilo Kiša 'Kapenes Borisam Davidovičam' izlasīšanas nolēmu, ka man un manam sociālajam lokam jāpievēršas A-Eiropas un Krievijas svaigākajai daiļradei, uzdāvināju kolēģim paša nelasīto Solņežicinu, bet pats aizņēmos Havela lugu krājumu. Esmu ārkārtīgi apmierināts. Protams, smiešanās par birokrātiju nav vissarežģītākā lieta pasaulē. Veidlapu vicious, vicious cycles ir anekdošu pasaulē dzīvojuši kopš anekdošu pasaulē dzīvoju es ("Lai saņemtu veidlapu 22B, jāiesniedz apstiprināta pases kopija. Lai apstiprinātu pases kopiju, jāiesniedz veidlapa 22B."). Tomēr lasītajās Havela lugās (īpaši patīk 'Memorands' un 'Pastiprinātas koncentrēšanās grūtības') galvenais, manuprāt, nav paradoksi un absurds. Galvenais tajās ir brīnišķīgs naivums un cilvēku uzvedība. Ierēdņi, kas saskumst (tieši šis vārds apraksta ierēdņu noskaņojuma maiņu visprecīzāk), kas saskaišas par niekiem, kas aizraujas ar skaļu un saukļpilnu retoriku. Ierēdņi, kas uzvedas muļķīgi, bet tajā pašā laikā viņiem var piedot, ir sajūta, ka viņi rīkojas tā tikai apstākļu spiesti. Varētu vilkt līdzības ar Gogoļa varoņiem. Tā lūk.

Vēl jāuzraksta teksti, bet rīt jāturpina domāt par izglītību Latvijā.

Vēl mazliet

Wed, 24 Mar 2010 20:26:38 GMT

Šobrīd mani ļoti interesē, ko Leimaņa vārdā nosauktā reformu kustība (kurai cenšos sekot līdz un asistēt), sagatavos uz septīto maiju. Jo šodien tika apzināts viens no lielākajiem riskiem - pierādījumu / kontra-pierādījumu meklēšana un sarindošana mūsu (nekompetentu un objektīvu spriedumu pieņemt nespējīgu cilvēku) priekšā, garlaicīgā un ētikas komisijas spriedumu neietekmējošā veidā.
Kad neesmu haotisks savos izteikumos, mīlu formalitāti. Akadēmiskas esejas, lietišķi e-pasti. Jo formalitāte piespiež ieviest kaut kādu noteiktu struktūru vārdos un domā. Un es nevaru sagaidīt, kad LU VFF reformisti (mēs / viņi) ķersies pie oficiālajiem iesniegumu / pieteikumu / pētījumu ceļiem.

Un vēl atvainojos visiem lasītājiem, ka dažādu lietu atspoguļojumi ir mazliet mazāk žurnālistiski objektīvi, mazliet vairāk - emocionāli lādēti. Kur tad lai kurn, ja ne internetā.

Atbildes un dialoga rosinājumi

Wed, 24 Mar 2010 18:03:48 GMT

Vakardien, runājot ar vienu no LU VFF pasniedzējiem par potenciālo situācijas attīstību augstākās izglītības vidē, saņēmu informāciju, ka šodien fakultātē notiek diskusija "Notikumi ap filosofiju: Atbildes un dialoga rosinājumi". Setliste vienkārša: Maija Vēja (maģistratūra jeb 'studenti par filosofiju'), Kūles kundze, Kūļa kungs, Šuvajevs, tad Freiberga par studentu līdzdalību, visbeidzot Rubene un Bičevskis par to, kā visu risināt. Protams, pasākums mazliet ieilga, savas runas sakot arī prorektoram X un akad. departamenta (?) pārstāvim Y.

Vējas jaunkundzes runa bez taisnošanās par to, ka viņa nav Kūles ieliktene / FSI mafijas pārstāve, pārsvarā pieskārās Leimaņa kustības aktivitātēm, kas nebūtu raksturojamas kā diskusija un traucē darbu gan studentiem, gan pasniedzējiem. Neitrālajam moderatoram Svecem, piemēram, jāatbild uz jautājumiem par studiju kvalitāti tik daudz, ka tas sāk traucēt viņa doktora darba radīšanai. Retorisks jautājums, kas palika neizskanējis, visiem sadodoties rokās un vienojoties, ka mediju uzmanība ir pamatīgs traucēklis, ir šāds: vai šāds pamatarguments neizslēdz jebkādu studiju kritiku? Neko citu, ko es uzskatītu par ievērības cienīgu, Vējas jaunkundze, atklājot pasākumu, nepiemin.
Kūles kundze rādīja slide show magick, desmit minūtesuz ekrāna vienu pēc otra projicējot bibliogrāfiskas atsauces uz FSI radītajiem pētījumiem (ar mērķi pierādīt, ka FSI strādā un līdzekļi tiek iztērēti lietderīgi), uz jautājumiem par šī institūta procesu publiskošanu un palielinātu atklātību atbildot: "Nāciet ciemos!" Tāpat Maija Kūle par nepieciešamu uzskatīja sarakstu veidošanu: universitātes, kurās pasniegusi, valodas, kurās tulkota, konferences un, iespējams, vēl ko. Un, jā, antona_v pieminētais pozitīvisms caurvija viņas uzstāšanos, pieminot jauko kolēģu vārdus, studentus, kas pie viņas studē un raksta doktora darbus, un citas ārkārtīgi jauku fakultātes elementus.
Kūļa kungs turpināja dzīvesbiedres uzskaitījumus, vispirms norādot, ka neatbild ne uz dzeltenās preses, ne Leimaņa apsūdzībām. Iespējams, runas laikā, bet varbūt tikai pēc tās ārkārtīgi skeptiski aprakstīja rektora piedāvāto Akad. ētikas komisijas risinājumu. Ja lasījāt Kūļa KF rakstu, varēsiet atcerēties rindiņu par kosmonautiem. Lielāko daļu no Kūļa kunga masīvās uzstāšanās aizņēma Rolava - sevis salīdzināšana, retoriski salto "Es visus aicinu, izdodiet Rolavu! Bet, ja godīgi, man būtu žēl pazemot Rolava kungu, jo viņa tulkojums ir tik smieklīgs!" gaumē un nevajadzīgi paskaidrojumi par to, kur Rolavs pieļāvis kļūdas, bet viņš piecpadsmit gadu laikā atradis elegantus risinājumus (kopā ar Šuvajevu pārdefinējot filosofijas valodu). Lai gan noliedza iespēju dialogam starp viņu un Leimani, beidza uz pozitīvas nots: viņa tulkojums būšot viens no labākajiem pēdējo gadu laikā. Oksfordas tulkojumu līmenī.
Šuvajevs arī pasmīkņāja par Rolavu un pastāstīja, cik daudz izdarījis Latvijas filosofijas attīstībai. Viss, ko atceros.
Freiberga vairāk pateica, iejaucoties citu cilvēku diskusijās bez moderatora uzaicinājuma. Par studentu līdzdalību? Neko.
Bičevskis, lūk, bija runātājs, kas pateica kaut ko puslīdz vērtīgu. Atgriezeniskās saites pastiprināšana, diskusijas normalizēšana un muļķīgu reakciju izbeigšana, pastiprināta kontrole. Labi, atkal jau bold statements, bet šoreiz par lietu (!!!). Runātājs, kas nevaid par Leimaņa kļūdām, bet skatās, kā šo te visu risināt. Runātājs, kas atzīst, ka kaut kas BŪTU jādara. Patīkami, bet varbūt es vienkārši biju noguris, skatoties kā iepriekšējie runātāji smīkņā par Leimani 'a, ko? palasi TU vāciski!' / 'ieceļam Leimani par dekānu, lulz' stilā / mazliet draud izlecējiem.
Tālāk: piedod, lasītāj, šis izklausās pēc kļūdas no manas puses, bet Rubene savā īsajā runā nepateica NEKO. Nosauca sevi par senilu (joks, protams) un kaut ko teica par video-audio un mācību metožu attīstību, un visu to darbu, kas tajā iegultīts.
Prorektors X: Auziņš zina, ko dara; varbūt jātaisa starp-akreditāciju izvērtējumi, pārbaudes.
Akad. departamenta pārstāvis (?) Y: Sāk runu ar bashing: 'kas šobrīd pārstāv filosofus? vēsturnieks! Jums vajag savu pārstāvi! Jūs savu struktūru paši nolikvidējāt!' un 'vajag tādu filosofijas kursu, kuru mācīt visiem LU studentiem'. Ne par diskusijas tēmu, diezgan nost no tās. Bet es mazliet ieguvu mundrumu, tieši tik, lai aizietu, kad priekšā vēlreiz tika uzaicināts cienījamais prof. Šuvajevs.

Gari, nevajadzīgi faktu savirknējumi, kuru vieta ir izmeklēšanas komisijā, ne publiskā diskusijā. Gari, nevajadzīgi faktu savirknējumi, kuriem ir vieta informatīvās datubāzēs un NEKĀDA VEIDA DISKUSIJĀS. Nekāda uzstāšanās kultūra, runātājiem lasot no lapas savas emocionālās apņemšanās vai runājot klusi, klusītiņām. Nekāda diskusijas kultūra (un es skatos uz Freibergas kundzi, kā arī to sievieti, kas kādas uzstāšanās laikā iestarpināja sarkastisku 'iespējams'). Un, protams, nekā negaidīta. Nejēdzīgi pavadīta pēcpusdiena.

Boy oh Boy

Sun, 21 Mar 2010 22:52:00 GMT

Manuprāt, LU VFF pasākumā visjaukākais ir sajūta, ka beidzot kaut ko varēs izmainīt. Protams, labi ir arī rektora izteikumi, panika, kas saskatāma, apsūdzēto pusei ķeroties pie nelietīgām metodēm, mediju interese un diskusijas apmērs. Bet, jā, galvenais ir rezultējošā sajūta.
Protams, ir arī nejaukās lietas. Retorika un metodes, it sevišķi sākumā, nepārdomāšana līdz galam un nesagatavošanās, bet, jā, jācer, ka kustība mācīsies no kļūdām un augs; esmu gatavs to atbalstīt.

Tikmēr bloga 'Par tekstiem' jaunākais ieraksts ir ar nepilnvērtības sajūtu. Plus, sajūtu, ka rakstīta diskusija ir man diezgan nepiemērots informācijas apmaiņas līdzeklis, kaut vai tāpēc, ka esmu sasodīti haotisks vārdos un domā, man ir nepieciešama rediģēšanas, pārrakstīšanas un pārstrukturēšanas brīvība. Vai arī šis haoss un neskaidrības pāries uz papīra.
Pie tam, KO pamet mūsu rindas. Drīz atkal meklēsim aizvietotāju.

Par lietām

Fri, 12 Mar 2010 18:59:35 GMT

Esmu iesaistījies LU VFF reformu pārspriešanā un īstenošanā.
Esmu pagarinājis savu akadēmisko gadu līdz oktobrim (tādējādi atliekot savu bakalaura grādu vēl mazliet).
Esmu daudz mazāk izniekojis savu laiku.
Esmu uzsācis skatīties seriālu LOST.
Esmu uzvedies diezgan haotiski.
Esmu beidzis savu sociālo dzīvi ap desmitiem vakarā.
Un plānoju visas šīs lietas darīt arī turpmāk.
Piedodiet, ka nerūpējos par savu blogu. Vismaz teksti ir atgriezušies un vēl nav nomiruši.

The Japanese Tradition

Sun, 07 Mar 2010 10:28:15 GMT

Ja Jums patika "Look Around You", es pieņemu, ka Jums patiks arī šis.
Sērija par suši. Thanks, Japanese. Thapanese.

Plus, ir sakrājušās galda spēles, kam vajadzētu uzrakstīt apskatus. Labas galda spēles.

Gada Top 2009

Tue, 16 Feb 2010 20:58:50 GMT

Cilvēki:
Gada cilvēks: Sandra M.Gada pāris: Viesturs un Marta
Gada galda spēļu partneris: Ernests J.
Gada deju partneris: Elīna K.
Gada izmaiņas: Tomass K.
Gada debija: Kristaps O.
Gada akadēmiķis: Robs Aitkens
Gada autors: Izaks Asimovs
Gada cilvēks ar viltus vārdu: Karlīna E.
Gada aizbildniecība: pār Sandru M.
Gada apkalpojošais personāls: medicīnas
Gada cilvēks, kam nepietika laika: Mārtiņš V.
Gada bērns: brāļa draudzenes meita

Lietas un procesi:
Gada gads: akadēmiskais
Gada notikums: jūlija krīze
Gada ballīte: ja nemaldos, mash-up battle, kurā ar Elīnu K. dejojām VISU LAIKU
Gada terapija: ķīmijas
Gada galda spēle: Agricola
Gada datorspēle: Bioshock
Gada filma: The Royal Tenenbaums, laikam
Gada grāmata: Paul Rubin - Darwinian Politics (vāji argumentēta, bet interesanta)
Gada albums: the Flaming Lips - Embryonic
Gada dziesma: the Flaming Lips - Yoshimi Battles the Pink Robots
Gada seriāls: Battlestar Galactica (vai The Wire, tas varbūt bija 2008)
Gada sajūta: apātija
Gada omulības sajūta: Tomasa istabā Jorkā
Gada zinātne: evolucionārpsiholoģija
Gada pārliecība: akadēmiskais godīgums
Gada izlikšanās: ka ar Elīnu K. bijām pāris
Gada blogs: teksti
Gada video: par Janu Tīrsenu un Daci
Gada dzīvnieks: Filips Šuvajevs

Vietas:
Gada vieta: Bad Bargain Lane
Gada apartamenti, kurā ir patīkami uzturēties un varētu arī dzīvot: Matīsa iela (Sandra, Sabīne, Dace, Edgars)
Gada apartamenti, kurā ir patīkami ciemoties, bet dzīvot nevarētu: jim
Gada pārsteigums: Kristapa O. rezidence

ASCII maģija

Mon, 08 Feb 2010 20:54:30 GMT

stāsts par Boatmurdered (Dwarf Fortress)

Dunkans

Sat, 23 Jan 2010 21:09:01 GMT

Dāmas un kungi, esmu Jums parādā visus Vecgada Vakara Masu Ierakstus, no kuriem uzrakstīšu tikai pagājušā gada Topu. Bet par to ievērojami vēlāk, jo tagad ir aktuālākas ziņas: vakardien sāka rādīt seriālu "Caprica" (pilots jau ir laukā mēnešiem, bet vakardien bija TV pirmizrāde). HBO noziedzīgās pasaules seriāli ir viens no Pastkaršu seriālu pasaules labajiem brīžiem. SciFi / SyFy ar savu "Battlestar Galactica" ir cits.
Paši autori saka, ka nebūs vairāk gratuitous space battles, būs ģimenes, emocijas, politika, bizness, noziegumi, būs zinātniskās fantastikas "Dallasa".
Un, jā, vīlos "Babylon 5" pirmajā sērijā, bet nevīlos "Farscape". Pēc BSG visus "space fugitives" sižetus ir skatīties mazliet naivi, bet ne par to šis stāsts. Šis stāsts ir par to, ka zinātniskā fantastika ir apburošs mākslas / izklaides žanrs (bet par to jau neviens nekad nav šaubījies).

Reizes

Fri, 25 Dec 2009 22:30:05 GMT

Katru reizi, kad kāds friend-listē sāk flirtēt ar linča tiesām kā taisnīguma iemiesojumu, gribu sev izveidot SC draugu sadaļu: "Ikdienā lasāmi, bet, pastkartes, atceries, ka aiz ārienes slēpjas asinskāri un aprobežoti ļautiņi." Par laimi, neko vairāk tādos brīžos negribu.
Oh, komentāros vairākkārt iesaka nelinčot, jo linčošana nesagādā sāpes.

Karalis Līrs

Thu, 17 Dec 2009 23:19:28 GMT

Kā jau rakstīju, šis ieraksts būs par zinātnisko fantastiku un mazliet par "Oņeginu".

"Oņegins" bija ārkārtīgi patīkama izrāde, kas savā būtībā svārstījās no klasiskā baleta līdz Brodvejas mūzikliem, protams, visbiežāk atrodoties vairāk vai mazāk pa vidu - modernā baleta zonā. Un, jā, lai gan LNO trupa pilda savas funkcijas (I mean, sūdzēties par kvalitāti nav gribējies, šķiet, ne pēc viena no pēdējā laikā redzētajiem baletiem), tai tomēr raksturīga "kustība.kustība.kustība", nevis "kustībakustīkuskustībakustība". Neuzkrītoša saraustītība. Un, ja ir viesizrāde, kurā šo saraustītību neredz, tas ir tikai apsveicami.
BET tagad par zinātnisko fantastiku!
Pēdējās dienās esmu noskatījies ap pusduci "The Twilight Zone" sēriju. Es nekad neesmu lasījis piecdesmito - sešdesmito sci-fi īsstāstus, nu, Diku, Bredberiju un tā, bet ir sajūta, ka šiem stāstiem jābūt tieši tādiem. Spēlēšanās ar lielajām tēmām - vientulība, identitāte, nāve - mazliet naivā, bet tajā pašā laikā ārkārtīgi izklaidējošā, nopietnā un inteliģentā veidā. Kicks apmēram tādi, kā skatoties TED Talks par ar savu specialitāti pavisam nesaistītiem tematiem. Apbrīns un intriga skatoties, vēlāk pastāstīsi kolēģiem, bet citādi nekas nemainīsies. Tas taču ir brīnišķīgi!
Tāpat arī filma "Tron". Kubrika "2001" bija sešdesmit astotajā gadā ar minimālismu un open the pod bay doors, "Trons" - astoņdesmit otrajā ar neonu un kaujas frisbijiem. Abiem kopīgs - skaistums, vizuālā ieturētība. Atšķirības (vairāk par divām) uzskaitīt būtu muļķīgi - protams, nav Štraus-Vāgneriskā grandeur; protams, ir action-packed sižets. Bet, jā, tāpat visu laiku gribas domāt par "2001". Ne salīdzināt, domāt. Domāt, ka abas filmas ir goddamn lieliskas.
"Primer"? Par "Primer" es Jums pastāstīšu, kad noskatīšos otrreiz. Jo tad, kad filmas varonis pieminēja laika mašīnas ienešanu laika mašīnā, līdz galam sapratu, ka sižetu esmu palaidis garām (par spīti tam, ka skatījos ar pilnu uzmanību).
Bet par "Children of Men" es varu pateikt lietas. Pirmkārt to, ka filmas vizuālā daļa sit pušu visas pārējās (sižetisko, audiālo, aktiermākslas, ko tik vēl ne). Beidzot (es noteikti palaižu garām kaut ko redzētu) ir distopija, kas savu distopiskumu tev nesviež sejā, nē, pagaidi, tomēr sviež, nē, nesviež. Ir distopija, kas savu distopiskumu parāda aiz galvenā varoņa loga, nevis viņa dzīvoklī. Un, jā, divi vārdi: long takes. Otrkārt, ka otrā labākā lieta ir setting. Man patīk sci-fi setting-i, kuros nenāk liels ļaunums, kas jāaptur, kuros nav divdimensionāli citplanētieši ar vienu mērķi, kuri ir somewhat ticami, paliekot sci-fi. "Children of Men" - apmierinoši. Treškārt, ja nebūtu šo divu lietu (distopian eye candy un setting), filma būtu neskatāma.
Nākotnē - "Sleep Dealer" un "Primer" atkārtota skatīšanās.
Viss.

Oņegins

Tue, 15 Dec 2009 20:52:35 GMT

Ja kāds vēl šaubās, vai rīt apmeklēt baletu "Oņegins", un uzticas maniem baletspriedumiem, beidziet šaubīties, ejiet. Iegūsiet proper Eifmana kicks, iespējams, ka lielākus nekā no "Annas Kareņinas". Un, jā, fonogramma ir laba, arī diezgan pamatīgais mūzikliskums netraucē. Vienīgi ir smieklīgi, kad sāk spēlēt 90o krievu power-ballads.
Parītdien mazliet vairāk par to, kā arī ievērojami vairāk par zinātnisko fantastiku.

Kino

Mon, 07 Dec 2009 18:36:56 GMT

Ir ļoti daudz filmu, ko visi ir redzējuši no A līdz Z, bet es neesmu vispār vai esmu tikai fragmentāri. Piemēri iekļauj gan Hičkoka "Rear Window" un "Vertigo", gan Kubrika "Eyes Wide Shut", gan "Cepli", gan "Likteņa Ironija jeb Vieglu Garu" utt. utjpr.