| Au Sud |
Feb. 17th, 2010|03:09 pm |
Čau, draudziņi! Lieku šeit, jo draugos nav tik daudz zīmju!
Esmu mājās, Havrā, beidzot tīra un paēdusi (kaut ko kas nav bagete)
Mēģināšu sakarīgi visu uzrakstīt.
Ceļojums sākās Havrā, tad mēs ar vilcienu braucām uz Parīzi, kur es pirmo reizi aci pret aci sastapos ar La Tour Eiffel (Eifeli) un man patika! Pārējās Parīzes vietas, piemēram, Luvru un Elizejas laukus u.c.esmu apceļojusi tikai pa pazemi – metro, pagaidām! Tad ceļojums ar shuttle bus uz lidostu, kura laikā šoferis ietriecās sānā citai mašīnai, bet par laimi visu ātri nokārtoja, nezinu, ko viņš piesolīja, jo upuri ātri aizbrauca, lai gan skāde bija diezgan liela. Tad ar lidmašīnu līdz Marseļai, pievienošu karti, lai jūs spējat aptvert kāds varoņdarbs tas ir, apmēram 9h šķērsot visu Franciju, gandrīz 1000 km!!! Marseļā mūs sagaidīja mūsu hosti (izmantojām couchsurfing), viņi mums atbrauca pakaļ uz lidostu, jo gribēja parādīt, ka ir īsti džentelmeņi, tas labi, jo mums arī ietaupījās nauda par shuttle bus uz centru. Bet no sākuma bija maza problēmiņa, takā viņi, kā jau visi franči, no sākuma līda bučoties, mēs bijām tik satrauktas, ka īsti nesapratām kurš ir kurš un pirmajā vakarā nesaucām viņus vārdos. Viņi dzīvo pašā Marseļas centrā, pirmajā naktī viens no viņiem pat atdeva mums savu istabu, jo tur bija arī citi cilvēki, kas palika pie viņiem, viens no viņiem bija Kurta Kobeina wannabe un otrs vienkārši Emo. Otrajā vakarā mums bija ballīte, kur bija daudz cilvēku, runājām franciski, jo viņu angļu valoda bija nesaprotama. Piemēram, viņi prasa vai mēs skatamies Sūspāk. Mēs tā-ko? Sūspāk – Southpark ;D un tad bija miljons joku par frančiem un angļu valodu. Jā, un viņi visu laiku pīpēja hašu, mēs, protams, atturējāmies un kā īstenas latvietes dzērām alu. Pilsēta ir vienkārši superīga!!! Jūra, kalni, laivas, zivis, saule un siltums. Tad vēl bija saule, kur viņa palika, to pateikšu vēlāk. Braucām ar laivu uz salu, kas ir turpat netālu no centra, laiva viņiem ir tas pats, kas autobuss, uz salas dzīvo laikam kādi 100 cilvēki, baigi foorši. Tur bija bunkuru atliekas no 2.pasaules kara, tur mēs pusdienu arī pavadījām. Tad sekoja kāpiens kalnā uz baznīcu, no turienes var redzēt visu Marseļu, kā viņiem izdodas noparkot mašīnu gandrīz 90 grādu leņķī, tas gan nav saprotams! Visādas ēkas apskatījām, kur varējām, tur gājām. Bet jau 3.dienā sākās baigais vējš un mums nācās pirkt cepures, jo nebijām sagatavojušās tādām brāzmām. Tas bija mistrāls, ko es nenovēlu nevienam piedzīvot. Nākošās dienas pagāja nāves ēnā, jo mēs nomainījām hostu, viņš dzīvoja Kalankās (tās ir kalnu grēdas pie jūras un skati ir vienkārši burbulīgi). Tad mēs (nezinu ar kuru galu) izdomājām doties pa takām kalnos pastaigāties, uzkāpām līdz maza kalniņa virsotnei, es ik vien paspēju kā pabāzt galvu, lai pateiktu – WOOOW, kad man mutē iepūta mistrāls un es pieplaku pie akmeņiem, tad mēs turēdamās pie visa, kas liekas stabils, steidzāmies lejā, jo bija ļoti bail, ka mūs varētu iepūst jūrā! Bet tā mums nebija mācība, nolēmām doties uz Sužitonu (kas tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām pludmalēm Kalankās), bet tas ir riktīgos kalnos, mēs atkal riskējām ar savu dzīvību, gājām saliekušās, lai ar galvām varētu šķelt vēju, tik traki tas bija! Un līdz pašai pludmalei nenokļuvām, jo tur bija zīme par krītošiem akmeņiem, ar to mums bija gana, braucām mājās sildīties. Nākošajā dienā pa radio dzirdējām, kad bez piemērota ekipējuma kalnos doties ir bīstami. Ko nu vairs, labi, ka viss okei, ka nesaslimām, tikai sejas nopuva un nagi sāka šķelties. Bet kādas ainavas, kādi viļņi, kādi skati!!! Cilvēki mums palīdzēja ar transportiem un daži šoferi atļāva braukt pa zaķi!
Tālāk braucām uz Nīmu, skatīt ko romieši atstājuši. Pilsēta diezgan maza un mūsu hosts – mēs par to vairs negribam atcerēties...Viņš bija ierīkojis „mazu jauku stūrīti” viesiem, kas izpaudās kā matracis virtuves stūrī, kuram apkārt bija aplikta kartona siena, kura visu laiku grīļojās un krita nost, un turklāt nebija vietas, kur apgriezties, plus, siena bija dekorēta ar paklāju. Un sarunas ar viņu diez ko nevedās, labi, ka atnāca viņa draudzene Emīlija, kura izglāba mūsu vakaru. Jāpiemin, ka, protams, Maison Caree bija rekonstrukcija un tur iekšā mēs netikām, bet par „nieka” 8eur varējām paskatīties arēnu, kas nebija tā vērta. Bet vismaz esam redzējušas. Vēl mēs netikām uzkāpt tornī, no kura paveras vis redzošs skats uz šo burvīgo pilsētu, jo dārzu aizslēdza ciet! Veiksme mūs nemitīgi aplaimoja. Un dārzā redzēto, kas bija diezgan smuki, nevarējām nofočēt, jo fotoaparāts uzkārās, viņam nepatīk aukstums! Nīmu mēs pametām cik vien ātri varējām. Tagad Sirils (hosts) mūsu hostu topā no četrām pozīcijām ieņem piekto.
Montpeljē jau palika mazliet siltāks, bet rokas vienalga sala, mēs vilkām visas drēbes, kas vien mums bija. Es staigāju ar leningiem zem džinsiem, gulēju ar viņiem un nēsāju 3 maikas, vienu jaku, vienu džemperi un 2 zeķes, saprotiet paši, ka tas nav tikai izdomājums par mistrālu un aukstumu! Montpeljē palikām mazā miestiņā netālu no centra – Grabel. Un uz turieni braucām stopējot, parasti tas prasīja kādas 2-3 min, ilgākais bija kādas 5-7, kad mūs neviens neņēma. Autobusi kursē reti un cilvēki ir atsaucīgi un ņem stopētājus. Tā mēs 3 dienu laikā braucām ar, šķiet, 8 mašīnām. Visi vienmēr prasīja no kurienes mēs esam, mēs jau bijām ietrenējušās atbildēt korī un maigās balstiņās – no Latvijas! Vienreiz mums prasīja, kas tas ir par akcentu, kas mums ir, mēs to uztvērām kā komplimentu ;D Latviešu akcents. Grabelā dzīvojām mājā buržuju rajonā, mājas saimnieki bija no Reunionas salas (tā atrodas netālu no Madagaskaras un ir nenormāli smuka) un no Maurīcijas (tas tur pat), diezgan eksotiski izskatā – Bobi Mārliji, tumši ar drediem un pīpē zāli, tad nokļūst kkādā ekstāzē spēlējot ģitāras un runājot par mākslu. Bija lietas, ko mēs nespējām ne pieņem, ne saprast, bet vispār forši cilvēki un mums tur patika. Tur mums izdevās izmazgāt drēbes, kuras žuva 2 dienas, jo viņiem nebija centrafūgas, žavējām ārā, un no rīta drēbes bija sasalušas ragā, manas zeķes bija kā bumerangi. Montpeljē ir skaista pilsēta, izstaigājāmies ne pa jokam! Tur ir akvedukts un triumfa arka (kā gandrīz visās Fr. Pilsētās) utt, to redzēsiet bildēs.
Braucām atpakaļ, palikām pa nakti Parīzē pie Rūtas, kura arī ir Erasmusā no akadēmijas, viņa dzīvo ar vienu amerikānieti, tad mums arī bija foršs vakars.
Lūk, tā, kopumā mēs apmeklējām ļoti daudz baznīcas un katedrāles, satikām daudz cilvēku, apmeklējām 2 muzejus, apēdām daudz bagešu, izdzērām daudz kafijas un alus, nosalām daudz reižu, pārvietojāmies pa gaisu, zemi un ūdeni.
Beigās jau pietrūka Havras, tagad esam laimīgas, ēdam kuskusu un beidzot esam tīras.
Dienvidi ir forši!!!
Leldžuks
p.s. bildes likšu facebook. |
|