look what passenger did on your backseat - March 2nd, 2006

mani pārņem akls un sāpīgs naids pret visām lietām, kas tev ir svarīgākas par mani. man nav nekā, ko es nevarētu pamest, aizmest, pārtraukt, lai trauktos pie tevis. saproti? nav nekā svarīgāka par tevi. pat nākotne ne.

nekad neaizmirsīšu to dienu, kad atbraucu pie tevis un salūzu - vienkārši sāku raudāt. kad saprati, ka tomēr nepadošos izģērbšanas kārei, tu centies būt cilvēcīgs un jautāji kāpēc raudu, par ko pārdzīvoju. es raudāju, jo todien gribēju tev pateikt, ka es vairs tā nevaru, ka gribu būt brīva un atgūt pašcieņu, ka man nepietiek ar to, ka mīlu, bet gribu būt arī mīlēta. tikai man nebija spēka to pateikt. un tu nekad neuzzināsi, kāpēc es todien raudāju.

šodien aptvēru, ka ir tikai viens cilvēks, kuram nekautrējos zvanīt, kad man ir vientuļi. viņš nav pats labākais draugs, viņam situācijas, kurās es nonāku, ir svešas un neinteresantas un mums nemaz nav īpaši daudz kas, par ko runāt un arī nekā kopīga mums nav. kāpēc es viņam zvanu? laikam tāpēc, ka viņš arī ir vientulīgs vienpatis. un vēl es zinu, ka viņu nekad neesmu interesējusi un neinteresēšu kā meitene. tas ir abpusēji. mēs esam cilvēki nevis puika un meitene.

es par tevi pārāk bieži domāju. un viņš par mani.