tumsā, kur ziema sakās būt gara, gara
Feb. 4th, 2006 | 06:05 pm
mood: ne pārāk
music: varbūt kaut kas ļoti skaists
vakar mēs mazliet dejojām. viņš ir ļoti introverts. varbūt tāpēc mēs dažreiz paliekam tādi skumji, skumji un tad tā kā sastrīdamies bez vārdiem. bet tas ātri aizmirstas. šodien viņš jau ar mani runā. jāatzīst gan, ka tikai virtuāli. bet tas arī skaitās.
tusnīgā, tomēr ļoti simpātiskā un pat mazliet seksīgā meitene ar drediem, kailiem pleciem un netīrajām biksēm izmisīgi centās savaldzināt blakus dejojošo hipijpuisi. viņš tiešām bija ļoti glīts. arī es ar viņu pārmiju pāris skatienu, tomēr man jau blakus bija kāds cits. tā meitene viņu nedabūja tikai pašapziņas trūkuma dēļ un arī pārliekās uzmācības dēļ. viņa pēc tam stāvēja tur viena pati, smaidīja tumsā un žagojās.
visvairāk man riebās pirmo randiņu sarunas vai arī neilgās kopā būšanas sarunas, ko dabūju dzirdēt, stāvot rindā uz labierīcībām. tik nožēlojams dialogs. egocentrisma iemiesojums, kad abi viens otrā neklausoties, alkohola iespaidā mēģina pateikt kaut ko ļoti dziļdomīgu, bet galvenais - tikai par sevi, par sevi vien. kaut ko no sērijas "es sevi vēl neesmu iepazinusi līdz galam..", tad vēl "[nomurkšķ kaut ko par sevi]..vai tad tu to par mani nezināji?!" un viņš atbild tikpat egocentriski "ai, es vēl tik daudz ko nezinu un [blāblāblā]". un labākais, ka abi jūtas garlaikoti un ierobežoti. hāhāhā.