look what passenger did on your backseat - February 2nd, 2006

...kāpēc esmu šeit, bet tā tam jābūt. katram taču sava vieta zem saules.

man dažreiz gribas kādam pateikt, ka es mīlu. tikai nav, kam pateikt. un tad, kad ir kam, tad akurāt tie vārdi nenāk uz āru. es laikam mazliet bīstos šo skaļo vārdu.

pag, kā viņš man toreiz teica? nomazgā aizspriedumainību no degungala, tā. pimpis. viņš mani nemaz nemīlēja. pat tie, kas mani mīl, nedrīkst man norādīt, kas man darāms. vardarbība uz mani vairs neatstāj nekādu iespaidu. ne morāla, ne fiziska.

ai, pie velna, jums tak es varu pateikt! es mīlu.

fū, nebija nemaz tik grūti. bet vieglāk tomēr ir pateikt "es gribu".

es zinu, kāpēc esmu šeit. šī ir tāda kā istaba. šeit es nejūtos vientuļa tikai atbalss dēļ.

šodien, nē, drīzāk šobrīd, es jūtos sasodīti vientuļa. šodien itkā satikta kaudze draugu, bet pat viņu klātbūtnē es jūtos vientuļa. kā man iet, viņi jautā. jocīgi, es jau arī tā mēdzu jautāt, bet tas ir tik stulbi. es, piemēram, pēc šāda dzīvespriecīgā jautājuma nevaru pastāstīt, cik sūdīgi man patiesībā iet. tāpēc es klusēju. tāpēc esmu tik sasodīti garlaicīga brīžiem.

jauki, šeit es varu netraucēti un nevienam netraucējot vārīties un sūdzēties pati sev.