urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju paslepus_lidoju paslepus_lidoju paslepus_lidoju@inbox.lv paslepus_lidoju 2012-06-17T19:14:21Z 2012-06-17T19:14:21Z urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:4309 2012-06-17T21:53:00 2012-06-17T21:53:00 2012-06-17T19:07:04Z 2012-06-17T19:07:04Z novēroju sevī tendenci krāt glorificētus/ glorificējamus laikus un datumus. ilgi zibināt tos sev acu priekšā, nelaižot vaļā. itin kā baidoties, ka citu man nebūs. nedzīvoju tagadnē. un, skumjākais - bieži pamanos aizmirst, ka tagadnei piemīt milzu potentiāls kļūt un būt tikpat vērtīgai jau te, šai pašā mirklī.<br /> <br />nevis atcerēties, bet piedzīvot. urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:3843 2012-05-25T20:13:00 2012-05-25T20:13:00 2012-05-25T17:28:41Z 2012-05-25T17:28:41Z drīz vien pēc tam, kad beigusies fiziskā mīlestība, izbeidzas arī dzeja. gandrīz visi manas paaudzes dzejnieki ir vai nu miruši vai apklusuši. /jānis rokpelnis./ urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:3821 2012-03-19T01:47:00 2012-03-19T01:47:00 2012-03-19T00:11:24Z 2012-03-19T00:11:24Z reku cilvēks no autobusa!; neapzināti apšmauktais glamūrs; bārdainie nedrīkst dziedāt par sieviešu krūtīm; upīša pasāža; šai ielai līdz galam un vēlreiz tāpat; maija saulīte pēc četrdesmit; reālijas, mazliet netīkamās; vairs nebēgt; jūras dziesma un smilgas vējā; mīkstčaulīgi tirliņi; mugursoma, kur katli un pannas; industriālu vraku naksnīgā nenofotografējamība; pieklājīgi latvieši; rokas, atvairītas uz pēcāk pažēlotas - par vēlu, par vēlu; mazs solītis pretī nedzērāju reiz kaitinošās augstprātības izpratnei; dūšīgas sievas un sabeigtas sirdis; šņabis zāļu glāzītēs; nenoreibt un pilnām saujām grābt savas muļķības augļus. haoss un nelūgti vārdi bez plūduma. urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:3509 2012-02-06T14:23:00 2012-02-06T14:23:00 2012-02-06T12:25:50Z 2012-02-06T12:25:50Z neplānotas iziešanas teju vienmēr rezultējas neliela mēroga katastrofā. urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:3183 2011-12-10T19:29:00 2011-12-10T19:29:00 2011-12-10T17:35:33Z 2011-12-10T17:35:33Z pirms brīža iztēlojos sevi sakām draudzenei, lai lūkojas pēc kā vairāk par ikdienības nosacītajiem panākumiem un sapratu, ka, par spīti gluži vai ģeometriskā progresijā augošai iekšējai brīvībai, pati esmu aizmirsusi lielu daļu no vērtīgā, pēc kā reiz tiecos. urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:2933 2011-12-06T21:21:00 2011-12-06T21:21:00 2012-06-17T19:14:21Z 2012-06-17T19:14:21Z agrā vakarā gribēju rakstīt par sačakarētiem telefonsakariem, bet tagad, šķiet, šis impulss jau kļuvis par pagājību. dzīve rit uz priekšu strauji, neievērojot sinhronitātes principu un šķietamību, ka notikumiem jārit proporcionāli laika plūdumam.<br />pēdējā laikā iemantotā tiecība ir ļoti intensīva, taču šodien atjēdzos, ka pagaidām nespēju to uzturēt dzīvu, kad sajūtas no sliedēm kāds izsitis. teikums neizklausās kā gribētos, gluži kā piektdienas vakars, kurš nebeidzās pēcāk izsapņotajā gultnē. urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:2740 2011-11-06T19:13:00 2011-11-06T19:13:00 2011-11-06T17:14:51Z 2011-11-06T17:14:51Z dažas atziņas ierodas vien tad, kad putekļi prasās notraušami un tad, kad jāapgaismo tumšākās vietas pašu virtuvē. urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:2542 2011-10-31T15:16:00 2011-10-31T15:16:00 2011-10-31T13:22:19Z 2011-10-31T13:22:19Z nespēju iedraudzēties ar formalitātēm, uzturēt mīļas attiecības ar termiņiem, sakārtot dzīves matemātisko pusi. ne vienmēr, bet šodien. trešdienas rīts atnesīs jaunas iespējas, bet trešdiena nav tagadne.<br />brīnišķīga nedēļas nogale, kas neprasa savādu vārdu rindas, raksturojošas, tādas, kas palīdz atcerēties. tāpat jau neaizmirsīs.<br />daudz darba, daudz plānu, daudz iespēju. mirklis, kurš ļauj pārliecināties par padarāmā iespējamību. urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:2055 2011-10-22T03:38:00 2011-10-22T03:38:00 2011-10-31T17:17:04Z 2011-10-31T17:17:04Z pirmo reizi šaubījos un pēc ilgiem laikiem mazapreibināta.<br />es nejūtu un būtu muļķlīgi just, bet bezjēdzīgas iespējamības glaužas klāt un pazudina Dvoržāka simfoniju, kam šodien lemts kalpot par koncerta daļu pēdējo.<br />vairs nenodrebu un nesatrūkstos; viņš iet garām un dažkārt ne viens vien. kad viņa dejo ar citu, sirds gavilē, pagājībā grimusī un bērnišķīgā. <br />pārņemta un tomēr vienaldzīga,<br />brīva un<br />salta, un<br />neatkarīga<br />itin kā aizgājušā plīvurs<br />mazākais, trejgades vecs<br />pār mirkļiem<br />kļautos. urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:2034 2011-08-25T00:10:00 2011-08-25T00:10:00 2011-08-24T21:13:00Z 2011-08-24T21:13:00Z slēdzu rēķinus ar 2oo9 - lasu tovasar iesāktās, bet maliņā noliktās grāmatas. urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:1765 2011-08-07T05:10:00 2011-08-07T05:10:00 2011-08-07T02:15:25Z 2011-08-07T02:15:25Z kārotā neitralitāte tiek iemainīta pret teju divu gadu vecām atmiņām. drosmes pārliecināties, vai šķietamās vakardienas ballītē slēpjas kas vairāk par nojausmu, man tā arī nepietika. un labi, ka seja tā arī palika cigarešu dūmakas apslēpta. labi, ka aci pret aci tā arī nebija jāsastopas. jo nu vīraks, šalle un mellenes vairs nelīdzētu.<br />un kāpēc mazliet sildoša tā sajūta, ka izvēlētā tā arī neiesaistās vakara trakulībās?<br />jautājums labāks par nolemtību. urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:1365 2011-07-31T22:46:00 2011-07-31T22:46:00 2011-12-10T17:50:58Z 2011-12-10T17:50:58Z nesanāk dzīvot mijiedarbībā.<br />starp nekustīgo un runājošo, statisko un pulsējošo.<br />kad dzirkstošā rosība pavirzījusies otrajā plānā (joprojām prātoju, vai šis stāvoklis nozīmē vientulību vai tomēr tikai pāreju no viena maza esības posma pie otra), savu nozīmību piesaka lietas. pēkšņi šķiet vilinoši pamainīt istabas iekārtojumu, pievērsties gastronomiskiem eksperimentiem vai iemūžināt nosacīti kluso dabu. mierinoša gremdēšanās neizmaināmajā. klusējošas figūras, kas neiebilst, nenorāda uz kļūdām, paliek blakus arī tad, kad aiziet spējīgie jau sen būtu devušies prom. banālā spēja pieņemt nevis tāpēc, ka gribētos, bet tamdēļ, ka izvēles nav. tā ir galējība, ko uzlūkoju vien tad, kad gribas palūkoties mazliet ārpus ikdienas komforta zonas, kas visbiežāk izrādās pietiekami ērta, lai no tās bez nopietna iemesla spēji nenovērstos.<br />šī uzmācīgā ideja, kura dažkārt atgādina par sevi. cilvēka nespēja līdz galam vēlēties izprast. jā, par vēlmi es runāju, nevis pašu darbību, nosacīto. nenovēršamais egoisms un gremdēšanās sevī. un kuram gan pietiktu nekaunības no tiesas otram to pārmest? jā, dažkārt saplūsme un enerģiju apmaiņa, bet visbiežāk sadursme, un atkal aiziet katrs ceļu savējo. cienījami, bet cilvēcības tomēr pietrūkst. <br />un māksla, un tīši norādītais (nozīmīgais), un grāmatas!<br />kaut kas starp cilvēku un priekšmetu. radītājs tur nobruģējis sev taciņu pretī nemirstībai.<br />un tomēr, šie ir tikai mirkļi, mazliet nelūgti, tomēr respektējami.<br />man nozīmīgākā tomēr ir pieredze, sastopot, saskatoties vai, dažkārt, pat dzirkstīm šķīstot.<br />dzīvības brīnums, mūzika un nakts - augusta svētā trīsvienība. urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:1167 2011-07-31T03:00:00 2011-07-31T03:00:00 2011-07-31T00:01:09Z 2011-07-31T00:01:09Z uz mirkli atkal klāvs ar savu analgīnu. urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:1015 2011-07-26T23:36:00 2011-07-26T23:36:00 2011-07-26T20:44:20Z 2011-07-26T20:44:20Z nonākot situācijā, kad šķietami neiespējami ir izšķirties - pavadīt vakaru iecienītajā bārā vai palikt mājās ar grāmatu rokās, vienmēr pastāv iespēja doties lasīt bārā. urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:608 2011-07-21T01:35:00 2011-07-21T01:35:00 2011-07-20T22:54:55Z 2011-07-20T22:54:55Z ne gluži neparedzami atklātības uzplūdi tomēr atklāj arī ko jaunu. acu mirkļu sastapšanās nav obligāta, jo vakarā nobaudītais ļauj izlikties, ka skatienu nofokusēt nav nemaz tik viegli, lai gan patiesi šā aspekta apgrūtinājumi šķiet visnotaļ tāli. atklāsmes, kas šķietami ļauj pietuvoties patiesības slieksnim, kurš jau pēc mirkļa atkal šķiet nesasniedzami tāls. <br />un tad es iztēlojos (un mazliet arī verbāli attēloju) izsapņoto, krietni romantizēto ainu ar cietēju un cēlsirdīgo. reiz, lasot leģendāras personas biogrāfiju, ilgi gaidīju ko līdzīgu, bet tā arī nepienāca. jo arī cēlsirdīgais beigu beigās izrādījās cietējs. atklājot iztēloto, mēs attālinot tā piepildījumu, tomēr, vērojot iepriekš pieredzēto, jāsecina, ka izteiktais un noklusētais gaidītā piepildījumā nespēlē diez ko nozīmīgu lomu. kas zina, kam vispār šādās situācijās vērts piešķirt nozīmi. brīnumi allaž nāk negaidīti, bet tie, kurus paveicam paši, pārņem mūs nenovēršamā pašsaprotamības kārtā.<br />dažkārt uzmācas bailes, ka vienmēr gaidīšu izdevības, kurās likumsakarīgi sajutīšos līdzvērtīga vai pat solīti augstāk, palaižot garām īstos mirkļus, kuros rīcība atnestu vēlamo. urn:lj:klab.lv:atom1:paslepus_lidoju:361 2011-06-20T00:07:00 2011-06-20T00:07:00 2011-06-19T21:19:49Z 2011-06-19T21:19:49Z pēdējais brīdis, ja tāds vēl atlicis, tiek sagaidīts, turklāt tas atved līdzi nelūgtu kompāniju - secinājumu, ka teksts, kurš kaut nosacīti dēvējams par radošu, jau kādu laiku daudz vieglāk uzrakstāms, par ceļa biedru izvēloties mīļāko alkoholisko dzērienu. reibinošās dziras iespaidā vārdi virknējas raiti un plūstoši, turklāt, arī pēcāk, skaidrā prātā, tie šķiet izvēlēti tie piemērotākie, dabiski savā nepārdomātībā un labskanīgi nesamākslotībā.