25. Jūnijs 2009

• 25.6.09 23:15
• Ap 21.00 atnākot no pastaigas jutos pārgurusi un izmocīta. Uzliku modinātāju un ar smaidu secināju, ka varēšu gulēt vesalas 12 h. Tieši līdz 09:09. Pamodos 22.30 ar briemīgu kliedzienu. Sapnis bija jauks, kā mūzikls. Mēs ar Gā.Kā. dejojām parkā,lēkājot pa soliņiem un ķerot strūklakas radītās ūdens piles, es vel pat paguvu apliet kaut kādas puķes. Tā nu mēs tur aizdejojāmies, līdz vietai, kur tikko bija atkāpusies jūra,visādi smukumi bija, līdz manā ādā sāka līst mazi krabīši. No tā arī pamodos. Tagad man ir skaidra izpratne par to, kā ir tad, kad mazie krabīši grib savus milzīgos dibengalus dabūt manās kājās. Man bija skaisti svārki.
  
  Neskatoties uz to visu tagad jūtos kā no jauna piedzimusi. Es protams negribētu salīdzināt to nepatiku kas man bija dzimstot, pieļaujot,ka nemaz tik viegli tas nav( diemžēl, vai par laimi, atmiņu man no šī pasākuma ir zudušas) ar to, sajūtu kāda rodas saskaroties ar mazajiem krabīšim. Nez, kapēc par dzīves sākumu tiek uzskatīta dzimšanas diena, nevis ieņemšanas brīdis, ( kaut gan kurš to gan var precīzi atminēties... tomēr vienā komēdijā ar simpātisko aktieri, tas tika noteikts ļoti precīzi), jo man labpatiktu domāt, ka auglis no cilvēka neatšķirās tikai ar to, ka ieelpo paaules gaisu, un uzturu sāk uzņemt izmantojot mutīti, visādi citādi uz pasaules viņš atrodās jau labu brītiņu tik pat saprātīgs kā tad, kad ir vel mātes vēdarā, būs jāpajautā kādam zinošākam, kādreiz.
  
  Tā nu es, no jauna dzimusi, esmu gatava doties rīt uz darba pārrunām, kā teica mana mīļotā māte, man esot jāsaka, ka es esmu gatava darīt visu un kaut vai tūlīt. Tas laikam tāds mūsdinu darba moto un nekā perversa tajā nav.
  
• Mūzika: "I've Seen It All" Bjorka
• 0 rakstair doma