9. Marts 2009

• 9.3.09 02:14
• Ir jauki uzrakstīt garu tekstu un tad lēnām to dzēst. Tas liek izjust zināmu varenību. Kā tajā dāņu filmā, Rekonstrukcija. Tikai tagad līdz galam izpratu tās režisoru, kurš vispār ko tik bezjēdzīgu ir izveidojis. Jocīgi, ka ir lietas, kas skaidri paliek atmiņā, kā šī filma, kas man pat nav patikusi un tajā pašā laikā es nespēju atcerēties vārdus, parastus vārdus, kas apzīmē lietas vai darbības. Tā ir biedējoša sajūta, apzināties, ka ir vārds, kuru es jūtu, zinu, ko ar to apzīmē, un saprotu, ka tas visprecīzāk iederētos attiecīgajā teikumā, bet vienkārši nespēju to atcerēties. Tas manī vienmēr rada zināmu satraukumu par manu psihisko veselību. Ek. Es vairs nekad neiešu gulēt pirms pusnakts. Tas vienmēr beidzās ar to, ka pamostos ap šādu laiku un nespēju vairs iemigt. Atceros, kad bērnībā, pirms iemigšanas es vienmēr domāju par to, ka dzīvi beigšu ar kādu defektu. Tajā laikā visticāmāk šķita versija, ka es varētu zaudēt dzirdi vai redzi. Tā nu es gulēju mēģināju iztēloties un samierināties ar savu likteni. Nez, tā doma visi pirmsskolas vecuma bērni?! Tāpēc es bieži naktīs raudāju. Tagad man šķiet, ka es vienkārši sajukšu prātā. Tiesa gan es vairs neraudu, sen neesmu raudājusi, kaut gan gribās, brīžiem. Tas vienmēr sniedz atvieglojumu pēc tam, bet šķiet, ka visas asaras ir izraudātas. Man ļoti pietrūkst Puškina ielas palodzes un jaukā skata. Tas vienmēr mudināja uz pārdomām un tajā pašā laikā nomierināja. Kas var būt jaukāks par Mēnesi, Daugavu un laternām. Viss, izdzeršu glāzi ūdens un mēģināšu gulēt, gana atmiņu ainu.
  
• Mūzika: The phantom of the opera
• 0 rakstair doma

• 9.3.09 16:26
• Šodien jūtos kā pamodusies no ziemas miega. Tā ir laba sajūta.
  
• 0 rakstair doma