urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze The Art of being sad at heart The Art of being sad at heart parafraaze@inbox.lv parafraaze 2016-01-03T22:02:53Z 2016-01-03T22:02:53Z urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:17399 2016-01-03T23:59:00 2016-01-03T23:59:00 2016-01-03T22:02:53Z 2016-01-03T22:02:53Z kaut kā<br />kaut kā tās lietas mani nekad neaizkustina<br />vai drīzāk neiekustina, es palieku savās sliedēs, kamēr skatos uz piena ceļu, un es domāju - tas ir skaists ceļš, bet tas nav manējais<br />manas sliedes ir aprūsējušas, aizaugušas ar zāli, dažviet uz tām ir šķembas un saplacināti centi, un saplacināti santīmi, un saplacinātas kapeikas, jā, tik vecas ir tās sliedes<br />un dažkārt liekas ka pārāk grūti ir nobraukt to gabalu līdz nākošajai pieturai<br />bet citu neko arī nevar darīt<br />ir vilciens<br />neapbrauks urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:17099 2015-12-06T14:12:00 2015-12-06T14:12:00 2015-12-06T12:13:08Z 2015-12-06T12:13:08Z dzidri ir tie asfalti naktīs<br />dzidri ir tie slapjie asfalti lietainu ziemu naktīs<br />visas gaismas ir manas zvaigznes, i don't discriminate urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:16613 2013-05-16T12:15:00 2013-05-16T12:15:00 2013-05-16T10:19:40Z 2013-05-16T10:19:40Z Mēs dzīvojam atjaunotās koka ēkās ar koka mežģīņu rakstiem, pašceltās smagu bloku mājās ar koka apdari, mēs dzīvojam hruščovkās, mājīgi dārgos Vecrīgas dzīvoklīšos un slikti izremontētos pirmskara dzīvokļos. Mēs dzīvojam trīsstāvīgās mājās ar vienu stikla sienu, un mēs dzīvojam pēc dūmiem smaržojošās, patumšās mājiņās, kuras izgaismot nespēj arī trīs degošas spuldzītes piecu spuldzīšu lustrā. Mēs dzīvojam netālu no maksimas vai netālu no rimi, vai netālu no mego, vai netālu no stūra veikala, vai netālu no veikala ar kādu jocīgu nosaukumu, kurā pie kases joprojām var nopirkt piecas sekundes garšu saglabājošas košļenes ar pievienotām uzlīmēm vai tetovējumiem.<br />Mēs dzīvojam kopīgi, citādāk jau mēs tā viens otram neapniktu. Mēs pazīstam viens otru caur un caur, jo mēs esam kaut kas viens un vesels - mēs, proti, tā biroja darbiniece, kura pārtraukumā lasa Privāto dzīvi un ēd vājpiena biezpienu, mēs, tas nupat pilngadīgais čalis, kurš nupat ir izlasījis savu pirmo Nīčes grāmatu un mēģina risināt plašas diskusijas par dažādiem tematiem savā feisbukā, mēs, tas vecuma rūgtuma salauztais bitenieks, kurš par indi sauc sāli, miltus un cukuru, bet ik dienas izpīpē paciņu cigarešu, mēs, tā maigi smaržojošā, visu gadu nosauļotā meitene, kas raksta savu bakalaura darbu par kādu drošu, pārbaudītu tēmu, mēs, tas nenosakāma vecuma vīrietis, kas netīriem pirkstiem pie kases blakus pāris baltajām naudiņām pa vienai skaita melnās, lai samaksātu par mazo šņabja pudeli ar akciju.<br /><br />Atslēgtermini: Liepziedi, kas jūlijā kaltējas uz avīzēm; bufatoriska paskata ielas ar mākslīgo apgaismojumu naktīs; cigarešu dūmi piektdienu vakaros pie klubu ārdurvīm; lauksaimniecības atribūtika pie tematiskas kafejnīcas sienas. urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:16091 2013-04-23T08:13:00 2013-04-23T08:13:00 2013-04-23T06:32:11Z 2013-04-23T06:32:11Z Rīts smaržo pēc lietus un slapjiem putekļiem, ir drēgns, un tu pusapzināti ej mūzikas ritmā uz staciju. Pleijera vads nedaudz čakarējas, tas ir jāpietur ar pirkstiem, un vienalga ik pa brīdim skaņa pazūd te vienā, te otrā ausī.<br />Tu iekāp vilcienā tūlīt pēc tā vīrieša, aiz kura tu vilcienā kāp šos pēdējos pāris mēnešus, kopš pārslēdzies uz vienu vilcienu agrāk par savu iepriekšējo transportu. Ik rītu, tieši pirms vilciena pienākšanas, viņš nospļaujas uz sliedēm.<br />Tamburā stāv čalis, kruķus pieslējis pie sienas, un kautrīgi ik pa brīdim padzeras no divlitrīgas plastmasas alus pudeles. Kad kruķi nokrīt pie ieejas vagonā, viņš tos bez steigas paceļ un bez manāmām problēmām aizstaigā uz tambura otru galu bez kruķu palīdzības.<br />Uz ielas rīts smaržo pēc lietus, bet vienubrīd - pēc kotletēm un trauku lupatām. urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:15773 2013-04-11T14:13:00 2013-04-11T14:13:00 2013-04-11T11:13:58Z 2013-04-11T11:13:58Z tu domā, ka neviens nezina, bet visi zina, ka tajā būcenī tu lien spirtu dzert<br />tu esi dzīva romantika, tu, mietpilsoniskā alkoholiķe, un, tāpat kā romantika, reālajā dzīvē tu nestrādā<br />tāda, lūk, grādīgā madame bovarī urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:15579 2013-03-22T11:35:00 2013-03-22T11:35:00 2013-03-22T10:07:02Z 2013-03-22T10:07:02Z Mežā stāv vīrietis <br />ar suni <br />un skatās uz garāmejošiem vilcieniem. Es šo nakti esmu nogulējusi filmiskā nemaņā, bet zinu, ka tas nav sapnis, jo, kad es atveru acis no vilcienmiega, no vagonu miega ar pieturām, priekšā ir matērija. Sniegs ir matērija tāpat kā melnās, apskādētās kupenu maliņas (katram mākonim dubļu maliņa), es redzu (neredzu. nojaušu) atomus un atomu struktūras, un ar to pietiek, lai es zinātu, ka arī vīrietis ar suni ir īsts. Mežā. Skatās uz vilcieniem. Un nenojauš, ka kāds par viņu tagad domā. urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:14592 2013-02-25T15:44:00 2013-02-25T15:44:00 2013-02-25T13:58:03Z 2013-02-25T13:58:03Z Es iešu mājās un dzeršu kafiju. Es smēķēšu cigaretes, spēlēšos ar salvetēm, pētīšu mēnesi vecu horoskopu. Es iekāpšu vilcienā, lasīšu grāmatu pāris pieturas, pārējās gulēšu svētlaimīgajā, izstieptajā vilcienmiegā.<br />Protams, labāk būtu, ja es šorīt būtu izmazgājusi matus. Ja man nebūtu nepabeigtas lietas, kurām nekad nevajadzēja ļaut iesākties. Ja man nebūtu bail. Un skumji. Bet pārsvarā jau bail.<br />Es skatos uz cilvēku vājībām, nu, manas varbūt arī nav tik acīmredzamas... bet toties kā žņaudz urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:14490 2013-01-01T17:11:00 2013-01-01T17:11:00 2013-01-01T15:15:45Z 2013-01-01T15:15:45Z Un ir jaunais, un es joprojām esmu cilvēks, kurš savās dzīves izvēlēs ir pieļāvis vairākas kļūdas<br />Bet aiz aizvērtām acīm neona krāsiņas, šujmašīnas šuj ielas un simts disko drēbēs tērpti cilvēki uz skrituļslidām kopīgi nes vienu milzu afro urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:14233 2012-11-26T16:38:00 2012-11-26T16:38:00 2012-11-26T14:39:18Z 2012-11-26T14:39:18Z Ar čaļiem un vīriešiem man ir kā ar Windows operētājsistēmām - katrs otrais ir bijis labs. urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:13844 2012-10-08T14:18:00 2012-10-08T14:18:00 2012-10-08T11:19:49Z 2012-10-08T11:19:49Z Man liekas, mēs dzīvojam Telemahu laikmetā, un laikam jau tā arī vajag.<br />Tvīkstam pēc cēliem varoņiem, kovbojiem ar cietām sejām un vissīkstāko izturību, tēvijas aizstāvjiem, bet varoņi savā sīkstumā ir iesīkstējuši un cietums ir cietums ir cietums, savukārt mēs maināmies un mēs mainām.<br />Bet šajās rudens dienās man ir kaut kādas tieksmes uz pastāvīgu, rāmu stiprumu, raupjām rokām un saplaisājušām lūpām. Un gribas nogulties zemē un apsnigt, un gulēt tūkstoš gadus.<br />Tas no vienas puses.<br />No otras, es arī tāds mūsdienu Telemahs esmu, pienā mazgāta un banānus ēdusi, strīdēties gribu, bet bļaut neprotu; visticamāk, arī neprastu nēsāt sacirtotas četrdesmito gadu frizūras un lāpīt zeķes un kaprona zeķbikses (tā, ka neredz). Raupjumu gribas, bet raupjus rugājus pie maiga kakla iemiegot ne. Un gribas atzīt spēku, bet ne pārākumu. Es esmu kā aristokrātiju mīlošs proletārietis un kā jezuītus mīlošs liberālis. urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:13605 2012-09-29T01:01:00 2012-09-29T01:01:00 2012-09-28T22:01:24Z 2012-09-28T22:01:24Z Oktobra segas un pledi, oktobra kanēlis, oktobra revolūcijas, oktobra nogurums, oktobra oktāvas, oktobra tilts, oktobra lapkritis, oktobra miegs, oktobra kafijas, oktobra garderobe, oktobra pleilistes, oktobra pulksteņi.<br />Viss ok, esmu gatava.<br />x<br />Ir nogurdinoši domāt par mirušiem cilvēkiem un mirušām vietām. Ir labi, ka pašai pēc savas nāves man par sevi nekas vairs nebūs jādzird, to taču vispār paciest nevarētu.<br />x<br />Ārkārtīgi nepraktiski gribēt dažādas neracionālas lietas, tādas kā pīlēnus, tropus un milzīgus zefīra mīkstuma matračus. Tā vietā varētu gribēt, teiksim, baltmaizi "Kungu", un tad tu nopērc, atnāc mājās un sirds piepildīta, var skatīties Ugunsgrēku, ja ir dekoders, vai sienā, ja nav. urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:13416 2012-09-25T20:45:00 2012-09-25T20:45:00 2012-09-25T18:03:27Z 2012-09-25T18:03:27Z Laikam jau, ka es vienmēr esmu bijis tāds ieradumu cilvēks, bet nupat jau paliek par traku. Kad izrādās, ka pieaugušo dzīve nozīmē to, ka tu pats nosaki, cik daudz ūdens pieliet klāt saturīgajai zemes pamatnei, izrādās arī, ka tas ir elementārs, rutīnas un komforta ieeļļots ceļš uz apātisku, stagnējošu purvu. <br />Es nesatieku jaunus cilvēkus, es sen kā vairs nelasu ziņas un nerakstu komentārus. Es nevelku paralēles. Dusmojos remdeni. Es parazitēju uz tām informācijas un radošuma druskām, kas manī bija vēl relatīvi nesen. <br />Es kaunos.<br />Es gaidu.<br /><br />Kaut kad vienunakt man atkal bija viens no tiem lielajiem, skaistajiem sapņiem, kuros ceļo laikā un jāj uz stirnām, un kaut kur tevī ir pārliecība, ka ir mērķis un no tevis ir kaut kas svarīgs atkarīgs. urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:13271 2012-06-11T12:48:00 2012-06-11T12:48:00 2012-06-11T10:25:02Z 2012-06-11T10:25:02Z <a name="cutid1"></a> <br /><img src="http://i728.photobucket.com/albums/ww282/strawberrytrain/1.jpg" height="75%" width="75%" /><br /><br /><img src="http://i728.photobucket.com/albums/ww282/strawberrytrain/2.jpg" height="75%" width="75%" /><br /><br /><img src="http://i728.photobucket.com/albums/ww282/strawberrytrain/3.jpg" height="75%" width="75%" /><br /><br /><img src="http://i728.photobucket.com/albums/ww282/strawberrytrain/5.jpg" height="75%" width="75%" /><br /><br /><img src="http://i728.photobucket.com/albums/ww282/strawberrytrain/4.jpg" height="75%" width="75%" /><br /><br /><img src="http://i728.photobucket.com/albums/ww282/strawberrytrain/6.jpg" height="75%" width="75%" /><br /><br /><br />+ templeits interesentiem:<br /><a href="http://ge.tt/5faPkuI/v/0?c">http://ge.tt/5faPkuI/v/0?c</a> urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:12827 2012-05-23T12:07:00 2012-05-23T12:07:00 2012-05-23T10:29:27Z 2012-05-23T10:29:27Z Laiki, kuros izklaidēm nevajag nekādas substances un priekam nevajag nekādas mīlestības un nekādas karjeras<br />Un māksla skaitās fotogrāfijas uz sliedēm, un kedas skaitās vienīgais vērā ņemamais apavs<br />Un priekšā ir viss, un laika ir milzums, un draugiem vienmēr atrodas laiks<br />Goda vārds, es kādreiz nesapratu, bet mostās arī manī kaut kāds jaunības dienu sentiments, un kaut kā man liekas, ka ir drusku par agru būt pusautomātiski, neromantiski un klišejiski nogurušai no dzīves; te nu bija trīs vītušas rozes un mežrozīte jaukā, melgibson urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:12558 2012-03-09T11:54:00 2012-03-09T11:54:00 2012-03-09T09:54:10Z 2012-03-09T09:54:10Z Ir tādi momenti, ir tādas dienas, kad māņticīgā kārtā ir bail cerēt un bail arī necerēt. Ne jau tāpēc, ka kaut kas varētu nesanākt, bet tāpēc, ka varētu pat nenonākt līdz nesanākšanai, varētu palikt tajā miglainajā visu lietu pirmsfāžu stadijā blakus bērnības astronautsapņiem un neapzinātajai pārliecībai, ka kaut kad mūžā pienāks tas brīdis, kad čemodāni būs sakravāti un draugos pateiktas pārspīlētas atvadas dzimtajiem mežiem, krastiem un mazdārziņiem. (Ja izrādīsies, ka tā pirmsfāžu stadiju zona ir viens no sapņu apgabaliem, iespējams, tas palīdzēs saprast, kāpēc miegam ir tik milzīga vara pār mani.)<br />Nu un tad? Man arī patīk žēloties. urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:12332 2010-09-16T21:52:00 2010-09-16T21:52:00 2010-09-16T19:11:51Z 2010-09-16T19:11:51Z Šobrīd uz galda ir augļu trauks, kas tikļoti atgādina karavadžo bakha augļutrauku, ka es neko no viņa neuzdrīkstos ēst. daži āboli ir vietumis tematiski ir ar caurumiem, bumbieri pārgatavi, gaismas visas tādas siltas, un gaismēnas spilgti kontrastē. <br />paliek kaut kā drusku, dunno, skumji, vai<br />nekas cits manā dzīvē nav kā mākslā urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:12227 2010-08-28T00:58:00 2010-08-28T00:58:00 2010-08-27T22:03:46Z 2010-08-27T22:03:46Z Bišķi vermuts ar spraitu, bišķi dostojevskis un bišķi futurama. sure, this is not THE life. but this is some kind of life. šobrīd ar to pietiks.<br />vareetu jau pastāstīt, ko es domāju par daudzām lietām (man tās besij), bet nupat jau vairs negribas arī stāstīt neko. urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:11858 2010-08-19T17:16:00 2010-08-19T17:16:00 2010-08-19T14:24:15Z 2010-08-19T14:24:15Z piemēram, ja es lasu kādu rakstu par tēmu "how to tell when someone is lying", es to lasu, lai pati nepieļautu attiecīgās kļūdas melojot.<br /><br />fucking hangovers, how do they work urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:11279 2010-04-24T03:10:00 2010-04-24T03:10:00 2010-04-24T00:10:25Z 2010-04-24T00:10:25Z ja vēl būtu tā, ka besītu ārā, bet ir pilnīgs tukšums, un nepalīdz arī tipa stress un izdzertie alkohola kvantumi, un citi cilvēki galīgi ne; vispār nekas reāls vairs neraisa īstas emocijas, izņemot tādas nepārvaramas skumjas katru vakaru pēc ikvakara rutīnas. viss, kas mani vēl silda, nav reāls, eksistē tikai prātā un vakaros čatlogā. <br />es nemāku būt viena. es nemāku gaidīt un ilgoties. es māku tēlot prieku. stulbākā superspēja ever<br />unrelated: brauzeejot dc [jā, kāds arī vēl šadtad izmanto], uzkliidu xxx video ar nosaukumu Gorgeous girls enjoying life, un šobrīd i wonder vai kaut kur pasaulē tiešām ir tādi vīrieši, kam ir fetišs uz meitenēm, kas vienkārši ir laimīgas un bauda dzīvi [nu tur, sauļojas, ēd saldējumu, absolvē universitātes utt], vai arii [kas, protams, ticamāk] tik jauks nosaukums ir vienkārši piešķirts lesbiešporno ar sievietēm, zobus atiezušām tēlotā kaislē un izrādot arvien jaunus trikus ar dažāda kalibra dildo<br />nē, nelādēšu un nepārliecināšos par otro variantu<br />gribu.. gribu padzīvot vietā, kur nevar būt nelaimīgs urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:11015 2010-01-23T03:45:00 2010-01-23T03:45:00 2010-01-23T01:51:52Z 2010-01-23T01:51:52Z es gribētu atcerēties to laternu, kas ik pa brīdim iedegās un nodzisa, kad es dzīvošu citur. Un iestaigātās taciņas sniegā. Un to, cik ļoti aizaugušais kaimiņu pagalms ar būdiņu, kurā nekad nedeg gaisma, izskatās pēc krievu pasaku raganu mājokļiem. Bet tās nav tādas lietas, ko es atceros. Ko vispār atceras. Atcerēšos to, ka mums bija traktors. Ka vasarās varēja noķert pagalmā ežus. Ka apkārt klīda kaķi, kas iedarbināja mašīnu signalizācijas. Vispār jau viss tas, ko es atcerēšos, visas tās lietas būs jaukas, bet gribētos arī kaut ko tādu, nu, nenoteiktu, nekonkrētu un nenozīmīgu. piemēram, degošu/nedegošu gaismiņu uz ielas. urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:10892 2010-01-23T03:27:00 2010-01-23T03:27:00 2010-01-23T01:33:05Z 2010-01-23T01:33:05Z Es nezinu, vai jūs esat kādreiz tā klusējuši, tik apņēmīgi un tik vareni savā vientulībā. Mans klusums bija gandrīz vai kā stāsts, kā dziesma, kā politisks manifests.<br />Bet, kad neviens vairs neskatījās, es sabruku jūrā, kas provocēja manas acis, un cigarešu dūmos.<br />Un nu un tad. urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:10455 2009-10-21T07:00:00 2009-10-21T07:00:00 2009-10-21T04:01:14Z 2009-10-21T04:01:14Z pēc tam kad bez elpas un smokot pamodos minūtes piecas pirms sāka pīkstēt modinātājs, kopš tā brīža nekas nav kā kad aizgāju gulēt trijos naktī, viegli garlaikota un pārskaitot dienas domas, bet visā visumā pilsētā viss mierīgi, viss kā jau parasti, jā, vienubrīd bija auksti un citubrīd atkal drusku dusmīgi uz kādu, uz pāris, uz dažiem, bet tas taa un tas vienalga, tā notiek un tādas lietas neatceras<br />un tad tas sapnis <br />šķiet, vienreiz jau nakts vidū pamodos, bet nesaņēmos atvērt acis, pārāk bail man bija,<br />un nekas, neviena pati lieta vairs nav kā pirms tam, viss ir pilns ar tām sabiezējušajām, paslēptajām šausmām, ar ko bija impregneeti manu sapņu tēli.<br />nekas nebija reāls; lāči, vilki mežā, šausmu filmas televizoros, zivis guļ zem ledus, bites tur, kur medus, tajā pašā laikā bijabijabija pa īstam, tieši tik daudz pa īstam, lai tu nevarētu pierādīt<br />atnāks un noindēs tumsā, saindēs tavus mīļos, atstās tevi vienu starp emocionāliem zombijiem<br />bet nē, es negaidu no skapja izlienam tādus kaunīgus maniakus vai tumsā beidzot parādāmies visus tos tēlus, no kuriem man dažkārt naktīs pēc gaismas noslēgšanas gaitenī drusku bail. drīzāk vienkārši liekas svešas visas lietas, āboli bļodā un drēbes skapī.<br />un izmisīgi gribas cilvēkus, jebkādus cilvēkus, pat tos, kurus neciešu<br />un ļoti gribas mīlēt visu urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:10051 2009-10-18T01:04:00 2009-10-18T01:04:00 2009-10-17T22:52:58Z 2009-10-17T22:52:58Z pirms aiztek vermuts un aizkari noplīst no stangām<br />es tev gribēju pateikt ka īsti laikam nevaru bez tevis<br />bet tā jau protams mēģināšu<br />ir pagājusi mūžība ir pagājuši pāris mēneši<br />es varu samelot bet tikpat labi samelot var laiks<br />tiktāl par mani un manām metāla vētrām <br />man liekas, šobrīd es jūtos kā tas čalis stāstā par igoru, kuram bija skumji. bija pāris govis, neliela saimniecība, televizors ar satelītu, tas viss jā, bet arī skumji. jo viņam nelikās, ka pasaule spēj ko skaistu piedāvāt. nu, teiksim, koru karus viņš pa reizei skatījās, pasternakas labestības dienas un domkora māmiņdienu koncertus un ko tik vēl ne, bet viss tas aizkustinājums un visas tās emocijas, kuru klātbūtni viņš juta, bet nespēja noķert, viņā radīja dziļu nepatiku un, vakarā kurinot krāsni un skaldot malkas pagales, viņš jutās vēl nelaimīgāks kā agrāk, nespējīgs vienoties ar saviem smaidīgajiem ciltsbrāļiem aklā sajūsmā pret ēterisku, nepierādāmu laimi. <br />ja jūs nezinat tādu stāstu, tad no wonder, jo es to nupat izdomāju un pietam par igoru viņu sauc tikai tāpēc, ka es nevienu igoru nepazīstu, tikpat labi tas varētu būt bijis pēteris.<br />tas, protams, ir tikai un vienīgi šobrīd trīs iemeslu dēļ (sakārtoti pēc nozīmības dilstošā secībā):<br />1. es jau tik ilgi neesmu tevi satikusi<br />2. sarunu ziņā gan reālajā, gan virtuālajā dzīvē valda pilnīgs klusums<br />3. ir iestājies tas brīdis, kad viesi aizgājuši, alkohols izdzerts, bet saņemties iztīrīt zobus un aizmigt vēl nav ne gribas, ne varēšanas + pa skatam ir patraapījušies nepareizie interneta resursi un nostaļģija.<br />tas laikam arī viss šimvakaram, gaidu kārtīgu miegu un ceru, ka pārmaiņas pēc tajā nebūs milzu kartupelis - Viļņas simbols/gids. urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:9753 2009-09-03T23:30:00 2009-09-03T23:30:00 2009-09-04T13:33:45Z 2009-09-04T13:33:45Z Bieži, kad es lasu vai skatos video un filmas par Visumu [īpaši, ja runa ir par Big Bang], manī ir tāda maiga sajūta, un tagad es zinu, kāpēc -- tā ir māju sajūta, ko es izjūtu, iedomājoties, ka no pilnīga nekā vai no citiem universiem, īstenībā no jebkā sveša un neaptverama mani sargā Visums, sargā no bezgalības un nebūtības un varbūt pat citiem fizikas likumiem [čau, Azimov]; tāpat kā mājās es varu sagaidīt siltumu un jumtu virs galvas, Universs sniedz ķermenisko struktūru un laiku. Visumam ir pēdējā, kaut arī nekad nesasniedzamā robeža, aiz tā nav nekā, pēc kā es varētu ilgoties. <br />Pilnīgi nesaistīti ar pirmo rindkopu, vakar redzēju stacijas tunelī divus jauniešus, kas piepelnījās, dziedot dziesmas "in the jungle utt utt" kaveru; tas bija latviskots tādējādi, ka piedziedājuma "ii-iiaa-viambambavee" vietā viņi dziedāja "aj-aj-aj-aj". urn:lj:klab.lv:atom1:parafraaze:9670 2009-08-27T02:16:00 2009-08-27T02:16:00 2009-08-27T00:07:49Z 2009-08-27T00:07:49Z Kad manī pāries nelabums, es labprāt sevī iestādītu koku.<br />Neko tādu lielu un pompozu, nekādas priedes vai liepas. Varbūt kādu bērzu. Tikai tik vien, lai būtu, pie kā pieturēties, kad nākošreiz paliks slikti. Es jau esmu liela meitene, un man vairs nepietiek ar to, ka mani pasargā. Pasargāt var no vārdiem un no citiem, pasargāt var no pasaules, bet no sevis pašas mani nepasargāt, un tā jau esmu es pati visbiežāk, kas izārda iekšas un izrauj saknes. Un vai tad tā nav visiem puslīdz domājošiem cilvēkiem? Mūžīga apzināšanās, ka pasaule ir iekārtota bezjēdzīgi un sarežģīti, daudz sarežģītāk nekā detektīvromāni, kur visam ir sava vietiņa un katrai matusprādzei sava loma slepkavībā un tās atrisināšanā, nozīmē mūžīgu meklēšanu pēc arvien sarežģītākiem risinājumiem pat tām dzīves epizodēm, kas nemaz neprasās pēc atrisinājuma, bet nav iespējams noteikt, kuri fakti no nodzīvotās dzīves ir derīgi iekrišanai plauktiņā, bet kuri ir vienkārši nenozīmīgi, vairāk vai mazāk spilgti uzplaiksnījumi, kuriem tālākā nākotnē jēgas nav, partikulas dzīves tekstā. Tā nu prātā savācas iespaidīgs notikumu un emociju herbārijs, katram apakšā neliela plāksnīte ar nosaukumu un paskaidrojumu -- par piemirstiem draugiem, par veltīgām cerībām, par piedzīvotām uzvarām, pirra uzvarām un apkaunojumiem, kas un kāpēc, un ko ar to visu tagad darīt. Tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, kam, iespējams, pareizo atbilžu vispār nav; un jautājumi mēdz būt visdažādākie -- no dzīves jēgas sākot un nākošās dienas plānošanu beidzot. <br />Es jau negribu mainīties. Bet derētu kaut kas, kam pieķerties.