Man liekas, mēs dzīvojam Telemahu laikmetā, un laikam jau tā arī vajag.
Tvīkstam pēc cēliem varoņiem, kovbojiem ar cietām sejām un vissīkstāko izturību, tēvijas aizstāvjiem, bet varoņi savā sīkstumā ir iesīkstējuši un cietums ir cietums ir cietums, savukārt mēs maināmies un mēs mainām.
Bet šajās rudens dienās man ir kaut kādas tieksmes uz pastāvīgu, rāmu stiprumu, raupjām rokām un saplaisājušām lūpām. Un gribas nogulties zemē un apsnigt, un gulēt tūkstoš gadus.
Tas no vienas puses.
No otras, es arī tāds mūsdienu Telemahs esmu, pienā mazgāta un banānus ēdusi, strīdēties gribu, bet bļaut neprotu; visticamāk, arī neprastu nēsāt sacirtotas četrdesmito gadu frizūras un lāpīt zeķes un kaprona zeķbikses (tā, ka neredz). Raupjumu gribas, bet raupjus rugājus pie maiga kakla iemiegot ne. Un gribas atzīt spēku, bet ne pārākumu. Es esmu kā aristokrātiju mīlošs proletārietis un kā jezuītus mīlošs liberālis.