Es nezinu, vai jūs esat kādreiz tā klusējuši, tik apņēmīgi un tik vareni savā vientulībā. Mans klusums bija gandrīz vai kā stāsts, kā dziesma, kā politisks manifests.
Bet, kad neviens vairs neskatījās, es sabruku jūrā, kas provocēja manas acis, un cigarešu dūmos.
Un nu un tad.

es gribētu atcerēties to laternu, kas ik pa brīdim iedegās un nodzisa, kad es dzīvošu citur. Un iestaigātās taciņas sniegā. Un to, cik ļoti aizaugušais kaimiņu pagalms ar būdiņu, kurā nekad nedeg gaisma, izskatās pēc krievu pasaku raganu mājokļiem. Bet tās nav tādas lietas, ko es atceros. Ko vispār atceras. Atcerēšos to, ka mums bija traktors. Ka vasarās varēja noķert pagalmā ežus. Ka apkārt klīda kaķi, kas iedarbināja mašīnu signalizācijas. Vispār jau viss tas, ko es atcerēšos, visas tās lietas būs jaukas, bet gribētos arī kaut ko tādu, nu, nenoteiktu, nekonkrētu un nenozīmīgu. piemēram, degošu/nedegošu gaismiņu uz ielas.