Es esmu meli. baltie. Man gan dažkārt šķiet, ka meli paliek meli un nav, ko cerēt, ka visu atrisinās taktiska kaut kā noklusēšana vai pārgrozīšana a ļa attiecības sirds gaumē. Bet tā izklausās labāk. Balti meli, mazi meliņi, nē, ne meli, mānīšanās. Balta kā piens, kā ķermeņa pieniņš, gan jau uzsūksies.
Then again, es laikam īsti negribu, lai uzsūcas.
Es gribu citādāk.
Man ir apnicis apjukt. Un izlikties, ka man vienalga un ka būs jau labi.
Un es gribu iet vainu paēst, vai arī uzspēlēt brālīti un karlsonu BETJŪSJAUNEZINATKOTASNOZĪMĒ.

Es gribu mīlēt kādu, ar ko reizēm paklusēt. Nevis taa, kko darīt un nerunāt, bet vienkārši sēdēt blakus, varbūt pie jūras, varbūt uz dīvāna, un klusēt.
Es vispār gribu tā skaisti. Krist uz augšu.
Šovakars man dāvina cigaretes un vannu.