Visgrūtāk jau ir iesākt. Sarunas un pārkārtojumus, un darbus, un visu citu. Es gribu būt bez sākuma. Tas, kas nav sācies, nevar beigties - elementārais kurss alķīmijā. Varbūt, ja man nebūs beigu, es iemācīšos dzīvot, jo tas "dzīvot katru dienu kā pēdējo" ir pilnīgs bulšits. Tā nav māka dzīvot, tā ir māka aizmirsties.
Šodien vienubrīd sametās kaut kā riebīgi. Konkrēts, tīrs riebums, ne ar ko nešķaidīts. Pret visu, sevi, attiecībām, mājām, draugiem, gaisu, pagātni, nākotni, visu. Es esmu defaulta cilvēks līdz kaulam.
It kā vienalga, bet es jūtos kaut kur pa ceļam pazudusi.
(un tādā garā, un tā joprojām)
Man sāp auss, laikam Lauskis sapūta, un es esu sasodīti nīgra. Gribu, lai papaijā galviņu, bet kas lielam cilvēkam galvu paijās, ja ne pats?
Es gribu šokolādesbrūnas acis, vēlams, mazlietotas un labiekārtotas, samaksa pēc vienošanās, atstāj norādītes, paldies.