21:27 - Latvijas pastsCeturtdienas vakarā, pārnākot mājās, savā pasta kastītē atradu paziņojumu no pasta, ka jāierodas pēc paciņas. Kā filmā, man kāpa sirds ritms un nelabums vienlaicīgi, jo valsts, no kuras pienāca paciņa bija mana Bijušā. Noliku lapiņu uz galda tā, lai neredz, kas tur rakstīts un ar nepacietību gaidīju rītu, lai ar pirmajiem gaiļiem beidzot dotos uz pastu. Miklas plauksts, klusa balss, gandrīz rīcoši pirksti pasniedza letes otrā pusē stāvošajai sievietei lapiņu. Pretī saņēmu aploksni. Tātad tā nevar būt no Bijušā, jo pie viņa palika mana grāmata un foto. Viss kopā tajā baltajā, polsterētajā aploksnē neielīstu.Liels bija mans pārsteigums, ka Amsterdamas universitāte bija man atsūtījusi sertifikātu par mācību beigšanu, grāmatu un CD ar apgūtajiem mācību materiāliem. Man pat prātā neienāca tāds variants. Apstulbums. Laikam atvieglojums arī. Bet pats galvenais kaut kāds klikšķis, kā sauss zariņš pārlūzt, tā pārlūza manas ilgas pēc Bijušā. Ar gandrīz nemanāmu skaņu un vibrāciju. Kas gan būtu domājis, ka Amsterdamas universitāte man dos ne tikai papildus izglītību, bet arī atgriezīs mani realitātē un ar nelielu sapurināšanu ļaus dzīvot tālāk. |