panta_rhei

Pierunāji, varu pieturēt (abējādi)

Wed, 26 Nov 2025 13:36:57 GMT

Pirms kārtējā aizmetiena pagaļu kaudzē, pamēģināšu šo paša vērsto varudarbību pret sevi nepiespiesti aprakstīt - kamēr nepārņem aizskatīšanās ar apmaldīšanos pašpasludinātā potenciālā.  Pēdējos mēnešos dozēti šķīstu ārā no šejienes [iemeslus varu piedzemdēt, ja vajag, bet nevajag]. It kā pieslēdzos ar šauru, klapēs slēptu skatienu īstenībai, nepieradinātā neērtumā - un aiziet - atkal atmuguriskajā salto nekurienes nelabumā, vienkāršoties. Sūcu, sūc, s! Šogad iepazinu bailes no sava skaidrā! Paaudžu koptie dēmoni tur ir tik tuvi, ka pārāk viegli viņos neattapties, + vēl tā neremdināmā nogalināšanas vēlme vienmēr cērt savu ceļu… Bet paijāt, lai top viss, kam jātop! Vienmēr var atgriezties pie pukstēšanas šeit, hah!

Piepildījuma deficīts

Thu, 03 Jul 2025 10:56:53 GMT

Kad mājās palieku bez ārējām personām, pamostos netīrs tīrradnī. Jau kopš bērnības. Tāds kā visa iekšējā individuālisma pārspēku sadalījuma fāteris ar galēji invertu delta un thetas saistību, kurā laiks ir tuvu nullei.
Neviens jau arī, it kā, neliedz pieturēt, aplūkot šo stāvokli esot saskarē ar tiem, kuros šis stāvoklis izmanīgi izmanevrē aizkadrā. Bet nē - priekšplānā atkārtojumi pēc atkārtojumiem, nepārejošs dzīves piepildījumu iztrūkums, kas uzkrītoši pulsē tūskā. Seklakā vieta bezdibeņa sākumā, kurā aptrūcies dzīvotspars pretoties šķietamībai, ka kura diktē realitāti. Šķietamībai, kura pati sev neredz pamatu un brucina visu, ko uz tās uzbūvē.
Mēģinu iecentrēties attiestījumos, jo esmu aizmētājies perspektīvās, izdraiskuļojies, pakāries un apmīzīes visatļautībās, labsajūtās un primitīvismā. Es gribu izkāpt ārā no gultas tā, lai tas mani piepilda un aizved tādā gultas izkāpienā, kurā iesprūstu tālākos piepildījumos un nekad vairs neatceros, ka esmu izkāpis ārā no gultas, ka ir iespēja justies nepiepildītam, nemierā un pilnā sajēgā, ka visur un visādi var būt - ar un bez dažādām vai vienādām attieksmēm līdz apjausmei pirmavotā. Vairāk doties nebūt virzienā un caur to iepazīt neiedomājamo, kamēr iedomājamais pats par sevi parūpēsies un izcels mani ārā pēc laipna lūguma.

Kad uzvaicāju saviem pierakstiem kā viņi jūtas, tad pretī var dabūt ar kulaku - kā adekvātu attieksmes izpaustu apliecinājumu, kā ziedojumu manai interesei, vai savai, vai "Kā kvadrātmilimetrā iepildīt kubikmetru" rokasgrāmatai.

Saprotams, ka vērtīgāk būtu mehāniski veidot formu savam iekšējam haosam, nevis tikai vērojumā vēl vairāk nomuļļāties. Tīši strukturēt izspūrumus ciešākos kūlīšos, kaut vai izrādot cieņu sakārtotībai. Pat nezinu kā pierunāt savu nenoteiktību šo īstenot. Kārtējo reizi pieradīt sev kaut ko nav klāt, bet jau pensijā. Radīt jaunus izaicinājumus tāpat. Tas viss racionāli loģiskais ir saindējies, cikliski nodilis, un izļurkāts tā, ka prasa mākslai telpu...

Thu, 20 Mar 2025 07:22:25 GMT

Izdarīt kaut ko nepatīkamu sev tā, lai tas kļūtu patīkams un izraisītu atkārtojamu vēlmi pārnest šo uz citām nepatikas izpētēm. Aukstas dušas piemērā – atrast sevī atturīgo un samīļot to ar stingru maigumu.

Wed, 19 Mar 2025 15:22:23 GMT

Kamēr vakar klausījos, kā Andrejs atkal stenderējas, pateicu viņam, ka vērtīgākais, ko dzīvē esmu piedzīvojis, ir rūpīgi apgūts stāvoklis, kurā citus uztveru kā veselīgo sevis daļu, kurai palīdzu un izturos kā pret labāko draugu.

Šāda tipa attiecībās pret jebko saskatu vērtību plašākā kontekstā. Saprotams, ka dabiski arī turpat – blakus un tuvāk, arvien tuvāk – ir auksta iespēja, kas ar karstu drāti šo visu nožņaudz. Bez smaida, minstināšanās vai pārdomām.

Un tomēr – nenožņaudz! Vērtību pašplūsma – rētaina, nenomērdējama, saudzējama – turpina šļākties ar svaigu stieples nospiedumu. Pulsē dzīvi manos, ar roku neatmestajos pukstos. Drāts nospiedumu vējš aizpūš atēnās.

Noskatījos DEVS ar dziļām emocijām.

Došos iztāfelēt procesus:
1. sadedzināt vecās vājības
2. pārbaudīt baterijas

Šodien sanāca 8:56.56 minūtes pasēdēt saules mierā.

Tue, 04 Feb 2025 06:23:50 GMT

Šķiet, ka kaut kādā tālā laika punktā nogriezu sev pilnvērtīgu dzīvi, jo ieklausījos savā nīkulībā, vēlmē pēc miera vai citos cilvēkos. Arī šobrīd puspamodies funktieris nelaiž vaļā atlaist šo savu versiju. Tagad apraušos un iecitēšu saistošu un vērtīgu @LitNomad piegājienu no video:

If you could live your life like 100 times over in some kind of Monte Carlo simulation, the way I live my life, I'm always trying compete against other versions of me. So if I lived my life 100 times over and I tracked it, I want to be the most performant version of myself.

Tad komentārā:

This was a scatterbrained talk...
The reason I make that point was supposed to be connected to the idea that we can’t compare ourselves to others, because we all have different genetics. Like I will never be lebron james no matter how much I practice, but I want to believe that if I changed lives with him, I could get further than him as an NBA player. Likewise, if he switches lives with me, I want to outperform how he plays my avatar.

So the best way to measure ourselves is how far we do with what we’ve been given. If there were a creator (be it religious or the human who decided on our simulation’s avatar), I want to outperform expectations so badly that they think I was a glitch in their system haha.

Vakarrīta izlaidums ar nesteidzīgu ierindnieku

Sun, 10 Nov 2024 16:11:24 GMT

Šoreiz kurvis kurvai iedeva kurvīti pašūpāt.

Ar fotoradara šāvienu pierē, un atgādinājumu sev - nebraukt no Carnikavas uz Dobeli caur Jelgavu, aizbraucu uz Andreja dzimšanas dienas atzīmēšanu. Viņš uzcepa divas taisnstūrveida picas, ko pasniedza uz apaļformas metāla paplātes, un sulīgu ābolmaizi. Saraustīti, švaki piestiprināti koncepti burzmā deva vaļā elkoņus. Katram sava iz0nolaidība. Vēroju kristāla iedarbību tiešajā un nelecu iekšā. Trīsciema slavenajā nobraukto stirnu līkumā gandrīz nobraucu stirnu, uguņos izgaismoti baltu un žiglu. Iznira no kreisās nez-no-kurienes uz Ķīšezera pusi, laikam stipri kaltēja, kā man, tikko pēc negaidītā elektrošoka pārbīļu trieciena. Vēl tuvākā atpakaļceļā sanāca padomāt par laikā izšķīdušu nāvi. Citādāka sestdiena pirms citādākas svētdienas.

Arvien vairāk jūtos iemācījies iepazīties ar cilvēkiem, (pieslāpēt savu kaķa dabu un turēt robežās situācijas vienkāršību?) paņemt ar vieglumu reakcijas, mazāk maldīties.

Kazahstānas Džeina šūpolēs.

Otrais piesēdiens, pirmais atkārtojums

Fri, 08 Nov 2024 06:54:51 GMT

Vakar atkal tiku paknābāts, apšaubīts, tad atkal iešāvu pāris stundu bezmiegā, savu nerimstošo domu klaigās. Šorīt vairāk kā citus rītus sauc Vitamīns. Pagaidām iekšā nenāk, bet klauvē jau jēlos kauliņus. Nē, es jau māku arī tikai ieskatīties acīs, nodot siltus sveicienus, izpalīdzēt sajust jēgu un tad vainot viņā savas uzpampušās locītavas. Sadzirdējis Sanda piedzīvojumu par zefīru, gan jau. Rytm šorīt dīvaini uzvedas - 2x uz pāris sekundes simtdaļām ieslēdzās, kad ir atvienots no strāvas (vakarvakara feedbacka atraugas?), paldies viņam par pārsteigumu. Šodien esmu zaļš, bet bez brūnā, iekārts kokā, ar naglām pa dzīslām svilinu savu sveču gaismu. [pirmais ūdens malks]. Esmu ofisa darbinieks, kurš divus gadus nav bijis ofisā. Nav droši, kā SC vientes info.

Domu izraksts, ko nevajag

Thu, 07 Nov 2024 07:46:54 GMT

Katra Viada man ir Davai Vaida. Katrs Elvi - Live Veil Evil Vile. Langa - nagla.

Sākumā vilka, tagad jau baro. Gadiem uzkrātās un ignorētās augusta depresijas dur tur, kur tās iepriekš kopīgā čurtecītē trēsāja cietu atturību. UN es to izbaudu pāri baudas spējām! Žņaugt, sist, neņemt vērā, tikai zvērā - reiz bija mani ikdienas pavadoņi, kuri vēsā un slidenā mierā dzalkstīja vispārpieņemtās morāles sviedros. Jums vienmēr būs īpaša vieta, kaut vai knapā kapā.

Katra tukšā rindkopa ir atvaļinājusies burtstarpe.
Šis izraksts ir normālstāvokļa mēģinājums aprakstīt savu rejas uzpurnī pieredzi. Ja iepriekš (tikk o=dejavu ar 80% ticamību) ret i mē∂zu rakstīt iešāvis grādīgajās frekvencēs, tad šis ir tīrajā, cietajā un iespringušajā, satinies pohujā guļ peļķē bez salmiņa variantā. Pārmaiņas nepieciešamība tuvojas ar ātrumu griķis stundā un tai uz labās rokas ir tetovētās piedurknītes virtenītē miljoniem svastiku ar nepārprotamu ultimate fear of change skatienu pret mani.

Es pārtraucu, jo nevajag. Nevienam neko. Pat būt. Nemiers tāpat izdomās savu brīvību.

Tue, 20 Aug 2024 06:45:36 GMT

Tikko, brokastīs dzirdēju skaņu, kas izklausījās pēc dikti neapmierināta sikspārņa lamām uz putna par to, ka pārāk skaļi čivina. Ielecu pačekot situāciju tuvāk - sikspārnis [bez acu aizkariem] piekukuļodams noteica putnam, uz atvadām: še, Tev medusmaize. Izlecot ārā, pēc brītiņa bija dzirdams apstiprinājums.

Mon, 20 May 2024 09:28:54 GMT

Ak, daiGas gaidas, atrunā pamestos cietķermeņos, atkal mēs salodējamies - caur šaurās labsajūtas robežām, jo traucē tekoša duša.

Rību atsnaudas kņudā, pirksti sīc komandu gaidā - viens, viens, tiešām viens, un skaļš [nevaldāmas balss izsaukuma izslauktā izsalkumā].

Pieraksts izspēlei: asociātīvie zibeņ-ainu uzplaiksnījumi uznirstošos pārklājumos.

Kā gailis caur ērgli.

Jauns spraunums

Sun, 16 Jul 2023 13:03:21 GMT

Tēmēti pievērtiem starmešiem, noklusējumā, ir skaļi izelpas brīži.

Neatceros savu padomu, no kura netiku ārā.

Ik pa laikam pieslēdzos domu svirbīdim, tad ātri vien sapinos un pārmetos citur - nēpārredzami neparedzamā, uz āru vērstā kūlenī. Miera ierosmes spiedienā klusinu sajūtu spiedzienus līdz sausas rīkles pieturpunktam.

Wed, 07 Sep 2022 18:29:15 GMT

Pirmajā fragonijas dienā iedomājos/uzdrošinājos[?] abiem vecākiem pajautāt - kāds bērns biju bērnībā. Labāk nebūtu iedomājies.

Ciešs apskāviens līdz plecu saspringuma krampja izelpai.

Kāpēc saspringstu, ja atslābt ir, it kā, vieglāk?
Tātad saspringums man ir pamatstāvoklis, bez kura atslābumu personīgi nemaz nepazītu.

Mutuļojoša sajūtu tauste, apmaldījusies reibonī meklēdama piezemēšanos.

Tirpās iztaisnojos.

Saprotu, ka sāku tuvoties izdegšanai, paliek karstāk, un atslēgšanās procesam asistē stiprais alkohols un Lexotanil, bet es nepadodos. Visam citam es padodos, bet ne savai izdegšanai... To nedrīkst nokavēt.

Esmu pārcentīgi filtrēta atrauga, pret to ko spēju dot un kāds varētu būt.

Nekad sev neesmu rūpējis. Idiotiskais pašizdomājums - pāri-darījums - vienmēr ir bijis priekšplānā, konsistenti un maldīgi neapzināti. Kopainas jēgā, šķietami neatgriezeniski, iespiedies plānprāts.
---
Sapratu, ka ir vieglāk uzrakstīt šeit, savā katorgas pukstu ielejā, par saviem vēža apskaidrības murgiem, nekā klāstīt glāstu runas tvarstot klusumu. Atslābt mani jau gaida!

IR CITĀD<-!-Ā-!->K. Paldies, Renār! "_

Sun, 29 May 2022 11:51:07 GMT

Saviebtās sarunu sejas.
Līdzsvaram nekut.

Kodēju dzimtas turpinājums

Sat, 28 May 2022 10:12:34 GMT

Būt kāda viedoklim vai mikrobam?
Viedoklis var nogalināt? Kāpēc ne? Jo tam nav gana daudz mikrobu?
Mikrobi nogalina viedokļus?

Nevaru īsti saprast, vai kaut kas vispār īsti ir jāsaprot [nopietnās izteiksmes nenoteiksmē], nelīdz arī viedi puksti nevietā.

No mazpilsētas lauku dzīvokļa, nevis laukiem, ja!

Atgars Atrags ir tad, kad vairs nav nekad.

Kapu kodes vērojumā - vārnags, prozete un Magara!

Pieturi mani nekurienē, cūku priedes aizēnī, biezokņa neskartā valgumā. Pabarošu citādāk, lai noreibst ūdenskūleņos.

Still --privileged.

Sun, 27 Mar 2022 08:06:51 GMT

Es nemaz nevaru uzrakstīt, ka istabā ir netīra grīda, kamēr tā ir netīra, izņemot šo reizi.

Wed, 17 Nov 2021 10:05:00 GMT

Ome vēma baltu putru. Divas ķirzakveidīgas vāveres. Biju kuņģis uz grīdas ar sajūtu, ka kaut kas pietrūkst.

Sat, 13 Nov 2021 22:44:08 GMT

Parasti ciskudrillējam gar Gaujas kreiso krastu [parasti ir kā izdilis prasti], jo tuvāk mājām, bet šodien ar G izmēģinājām Baudas paslavēto maršrutu pāri gājējtiltam, pa Jūraskrastu ielu līdz gala bērziem, gar cilvēku klātienēm, bezroņu avantūrā. Tvīksmains vērotprieks uzmanībā vienubrīd turēja ģimenes pavadā izlaistus kverpīšus, kuri švirkstēja smiltīs un, un, un... Atceļā termostasīštējojot, garām peldēja vairākas stīvi iztaisnojušās čūskas [aka koki].

Iesaku sev vairs neiestrēgt citu patiku nepatikā. Šādas atejas korpusa piemērs būtu nodirst kādu citu. Jo šķidrāks esi, jo stingrāka pārliecība, ka esi tālāk no apdirstā, bet atzūmojot nekurienes vērsta vektora atpakaļskatienā, apdirsējs pret savu nodomu ekskrementējas. Ja kāds kādam nepatīk, tad otrais, visticamāk, citādāk nemaz neprot. Tieši tik netieši. Ha

"Es jau paspēju aizmirst aiz "Atceries atceries?"."

Ieteicu Ģirtam, lai LXRam savelk kopā, manuprāt, must have funkciju, kas piedāvā ne tikai sintezēto skaņu kitus, kā tas ir šobrīd, bet arī atsevišķa elementa izvēli. Interesanti, ka jūtūberi par to klusē, jo tur nekas īpaši no jauna nav jāizgudro, tikai pāris funkcijas, kas izcilpo masīvos jau saglabātos iestatījumus. Katru reizi vīlēt drobeni pie basbungas, šķīvjiem un pārējiem ir totāla klizma. Ja šis tiks atrisināts, tad visi lielie Elektron-style brāļi pienes ūdeni šim skaistumkamolam!

Vecāki un jaunāki pieraksti bez bremzēm

Thu, 28 Oct 2021 22:55:57 GMT

Gluži tāpat kā skudrām, lidoņiem vai dvēselēm, arī sajūtām ir sava dzīve. Katrai sajūtai ir savas emocijas. Iedomājies katru savu sajūtu kā plānu, caurspīdīgu auss formas šķēlīti. Saliec cieši tās blakus vienu otrai un sareizini ar simtu. Izkausē to kopumu un peldi caur viņām, izjūtot katru niansīti, katru viņu pārdzīvojumu un dzīvotgribu. Mums ir arprātā daudz sajūtu, kurām nepievēršam uzmanību vai kuras neesam aktivizējuši. Pasaule pasaulē utt. Skumji, ka vairums aprobežojamies tikai ar savu, it kā vienīgo.

Iepriekš skābē apzināti mēģināju ielīst Gundegā un izspiest viņu vai viņas autopilotu no ierindas, bet tiku tikai līdz pusei, tb, izgāju no sevis, bet bez viņas atļaujas man nesanāca iekļūt viņā. Vēlāk, kad pastāstīju savu nedarbu, viņa teica, ka vajadzēja teikt uzreiz un viņa būtu atļāvusi. Tad šo paturot prātā, vakar - zālē, man pat nebija vajadzības mēģināt kaut kur līst, jo es jau automātiski uzsūcu viņas enerģiju, sajūtas, pārdzīvojumus un apkarināmo. Tas nebija tikai no viņas. Četru stundu laikā, iekšēji bija sajūta, ka mani kratīja kā Neo Matrixā, kad viņā lādēja jaunas pieredzes. Tas bija vismagākais pārbaudījums manā dzīvē, nekad nebiju piedzīvojis, ka prātam ir tik grūti. Apjaušot šo smago/godmode stāvokli, bija neizmērojams prieks, ka spēju šo visu ilgi gaidīto un sagaidīto piedzīvot. Ka tas notiek tieši tagad un iespējams vairs nekad tā nebūs, un es nelaidu vaļā. Blood, četras stundas full throttle prāta spilgtākais paraugdemonstrējums! Apbrīnojama kapacitāte, radošums un procesors ir tam, ko dēvē par smadzeni. Vienā brīdī šeit bija grūtāk atrasties kā tur*, kas vēlāk izvilkās ļoti vienkāršā, sen aizmirstā patiesībā - šeit atrasties ir kā balva tam, ka apziņa ir tik tālu realizējusies, ka spēj apvert daudz vairāk par šejieni un piedzīvot pārpasaulīgo.

[22:16, 11/10/2021] R: Visticamāk, ka tā pieslēgšanās un viss pārējais jau ir tikai manis radīta ilūzija, kas balstījās uz interesi pamēģināt pieslēgties caur citiem un sajust atkal to GM sajūtu, kurā spēju plūst bez aiztures savā ķermenī, starp dimensijām un nezināmām smadzeņslēgumu taciņām, un generally testēt uz ko esmu spējīgs, kur nokļūt, ko piedzīvot. Visās iepriekšējās reizēs es atrāvos no tā, it kā tas būtu kaut kas nepanesams un daudz par daudz, bet šoreiz kaut kā izdevās salauzt to savu mīzēju un nelekt atpakaļ šejienē, [lai apjaustu tikko notikušo], bet turpinātu arvien dziļāk un vairāk ļauties tam, kas notiek, nevis analizēt vai domāt par to.
Tam visam apakšā bija apzinīga nepadošanās grūtumam, ko tas viss varmācīgi uzspieda, ar mērķi izslēgt mani, jo it kā nevaru sagremot...
Tieši tāpēc, ka tas bija smagi un daudz, šobrīd vairs to nevēlos piedzīvot. Un es joprojām jūtos ne tikai laimīgs, ka kaut ko tādu piedzīvoju un pateicīgs, bet arī piepildīts ar visām tām vizualizācijām, piedzīvojumiem un sajūtām. Nevis morāli izsmelts, bet pārpildīts kā nekad, un ar šo vēl mācos sadzīvot un integrēt ikdienā.

[23:19, 11/10/2021] R: Nezinu kā pieslēdzos, zinu tikai to, ka bija vēlme un patiesa interese to izdarīt. Ar to arī laikam pietika.
Viss sākās atkal ar to, ka pēkšņi pārstāju elpot, pēc G stāstītā, jo biju aizplūdis pārāk tālu detaļās. Kad pieslēdzos šejienei, tad pievērsu uzmanību kā no turienes nokļuvu atpakaļ šejienē, izelpoju, ieelpoju dziļi un atkal atkārtoju līdz turiene [iztēle/trips] tik ļoti mijiedarbojās ar šejieni, ka sākumā bija pulsējoša sajūta - iekšā/ārā, ar ļoti saraustītu uztveri, līdz to stabilizēju un visu šejieni sapludināju ar tripu. Tad apsjausma par šo un vēl lielāka ticēšana savām spējām attīstījās visā ko vēlējos izdarīt, piedzīvot, sajust. Jābūt arī pārliecinātam, ka viss ir iespējams, arī neiespējamais. Radošumam nav robežu, arī man nav robežu, nekam. Viss notiek tikai šobrīd [tripā]. Domāsi, atcerēsies, analizēsi pēc tam, jo tam tripā nav nozīmes, tad tikai jāļaujas, jāpiedzīvo un jāsajūt, kas notiek automātiski vienlaicīgi.

---------------------------------------------------------------

Ja kādam šķiet, ka narkotikas ir tikai lohiem un pabirām, tad droši varu atzīt, ka to mērķtiecīga lietošana ir vislabākais, interesantākais un aizraujošākais, kas ar jums jebkad notiks. Neviens triviāli protokolētās dzīves misijas auglis nebūs tik salds kā paša kārots, radīts, aizsniegts un izbaudīts. Absolūts simbiozes pilnbrieds. Joprojām manī notiek sistēmu salāgošanās, bet vells, kā es šo visu izbaudu! Esmu izmēģinājis gana daudz, lai pārstātu šo darīt, jo pēdējais skābes ceļojums bija ūberGM, bez robežām, bez grūtībām, ar majestātisku maigumu. Visur, arī tur, kur nestrādā tur. Nekas nav neiespējams! Ļoti vēlētos, lai katrs cilvēks, kas cīnās ar savu eksistenci [kā es iepriekš katru gadu, jo viss taču jau ir], nevis ļaujas attīstības pašplūsmai, izrāpjas ārā no tās bedres, kurā pats sevi iegrūdis, dzīvodams protokolētā vājprātā, ko dēvē par savu dzīvi. Ir tik ārkārtīgi brīnišķīgi piedzīvot sevi visā! Izklausās pēc fakinā pozitīvisma, ko mēdz potēt garā vājiem vai ne īpaši līksmiem ļaudīm, bet nē, šis ir kaut kas, ko vēlējos visu dzīvi, bet nemaz nezināju, ka vēlos tieši šo. Tāpēc turpmāk mēģināšu šeit parādīties biežāk, lai vēl vairāk sevi papildinātu. Tātad arī jūs! Priekā :)

---------------------------------------------------------------

Mandy un Enter The Void ar trīs izsaukuma zīmēm

Vakarvakara zāles caurejas pieraksti. Let them sink in!

Fri, 01 Jan 2021 22:28:46 GMT

Par izpratni vienojas.

Sajūtas, kas klausa sajūtām. "Eu, pagaidi" pieklājība, pret "davaj, es eju" aizmāršību. Prioritārā nosacījuma apšaubījums.

Lūk, šādi neizdevies sarkasms strādā.

Ar galvu ūdenī skatoties uz sevi, mēs skatāmies cauri paralēlajai relitātei, kurā mēs esam viņas paralēlā realitāte, ko arī var ieraudzīt tikai skatoties uz sevi caur ūdeni.

Konceptu lipeklis.

Visu laiku ēdu uzmanību, kurā notiek sajūtu karš - kurai tagad būs uzmanība.

Pievēršoties kaut kam, pār plecu, kā slīdošās ragaviņas, velku līdzi tikko notikušo [nu jau svaigi dzimušo atmiņu], lai atcerētos, kur atgriezties pēc uzmanības pievēršanas, bet es pazudu tajā vilkšanā nevis pievērsos kaut kam sākotnēji paredzētam. Pazudu atmiņā, nevis pazaudēju atmiņu.

Realitāšu bailes būt realām.

Ko darīt tad, ja izvēles iespējās ir iekļauta izvēle: iespēja neizvēlēties?

Vai tad nebija tā, ka gribēju atslābt/paņemt pauzi no rakšanās sevī/visumā? Un kā šī iegriba korelē ar to, ka šis ir fucking amazing? Un es turpinu...

Paralēlās realitātes galīgi nav paralēlas.

Aizved mani uz visas durvis vaļā!

Esmu tavs kepons.

-----------------

Ko viedie sauc par klātesamību, es saucu par miegu. Pārējie vispār ir komā, kas ir kā rūgstoša iedvesma un nebeidzama degviela turpināt savu ceļu plašumā. Atpakaļceļš postoši caurrūsē, čamdīt vienkāršību, sajūsminoties par to, vairs neinteresē. Un lucid dreaming ir boring pret to, ko mēs spējam.

G: kāpēc ir augstums, bet nav zemums?

Švaks Skabarga uzskata, ka vērtīgākā pieturvieta ceļojot ir jautājums - kur es esmu. Pēc visām pašsaprotami taustāmajām un netveramajām atbildēm pienāks visspožākais brīdis - visā, kas sevī ietver neko. Bet arī būt sajūtā, kāda prevalēti rodas, kad esi aiz durvīm, neesot aiz durvīm, ir veselīgas pieredzes barojoša. Atrodiet nekomfortu labsajūtā un vice versa!

Mans "gribu kā labāk" bieži vien atduras pret cita "zinu labāk" un skrien atpakaļ man iekost dibenvaigā, tiešā vai netiešā veidā.

Skaudrā rīta atziņa

Thu, 17 Dec 2020 08:42:03 GMT

Atceraties Mārtiņu Ķibildu? Viņš veidoja izglītojošus raidījumus, bieži, neslēpti smaidīja un gandrīz visiem patika, bet ar to nepietika, lai noturētos starp dzīvajiem. Šis nav pirmais vai pēdējais gadījums, kad tautā mīlētam cilvēkam tiek atņemta šī dāvana - būt dzīvam un veselam. Un gulži pretēji - ir cilvēki, kas citiem ļoti nepatīk, un ja rūpīgi pievērš uzmanību, tad var sagaršot, ka viņi, tiem citiem, vēl ilgi nepatiks. Tātad, jo vairāk nepatiks, jo ilgāk cietīs!

Spītīgi apmaldījies paradokss.

Īsumā atkal par sajūtām

Sun, 29 Nov 2020 01:40:38 GMT

Šaubu apšaude kristālā.
Nozīmei ir vairākas nozīmes.
Pieņem pieņēmumu.
Dažas bailes baidās biedēt citas bailes.
Sajūti, ka spēj arī nejust.
Garšai negaršo negaršas garša.
Aprobežotībai nav robežu.

Divu dīvainu dvīņu sapratne nesaprot, kā saprast nesapratni un vice versa.

Iedomājies, ka labās kājas zābaka kājai labās kājas zābaka kāja šķiet sveša!

Sajuka garšas kārpiņu novietojums.

Aizmirsu kā ir nebaidīties, lai saprastu, ka baidos sākt atkal baidīties.

Mēs ar saviem un citu viedokļiem varētu būt kāda viedoklis, kuram ir arī viedoklis par visiem, kam nav viedoklis.

Edgars ar savu Reiki pirmā līmeņa palīdzību atvēra durvis tuvākai izpratnei par to, cik maz ļauju sev just - tikai līdz 10cm ārpus fiziskā ķermeņa, bet ar to bija gana, lai piedzīvotu saspiesto starpdimensiju spiedienu, enerģisko jaudu un negaistamību. Šajā mijiedarbībā kaislsirdīgi uzsūcu jauno sajūtu straumi bez atgraugas. Pieņemot, ka man ir sajūtas, nevarēju nepieņemt, ka visam citam arī ir sajūtas - vienkāršībai, mērvienībām, grācijai vai citiem, valodas izpausmes burvībā radītiem, eksistenciāļiem. Ar apbrīnojamu aizrautību gremoju jēlās sajūtas, kamēr iekšēji pārplēstais smaids caurlauza mierpilno elpošanas ritmu ar raiti izgrūstu gandarījuma nopūtu, rāmas izelpas vietā.

Eksistenciāļi man atgādināja par pašpasludinātajiem intelektuāļiem, kuri iegrožojuši sevi līdz absolūtai patiesībai, jo nepielaiž domu, ka varētu būt vai ir citādāk, nemaz nenojaušot, ka no pašu manifestētā citādāk perspektīvas, pārējais [tātad jūs] ir citādāk. Un kā parasti "pareizās" kārtības viesēji, caur savu šņukstošās realitātes lodziņu, tie turpina bezvējā bezjēdzīgi baurot it kā savās burās.

Uzlecošās zvaigznes bojāeja

Fri, 23 Oct 2020 20:38:48 GMT

Pienāca mana kārta izlīmēties ar Edgara kāša palīdzību Audi iespaidā. Vērtīga pieredze, kura atvēra durvis daudzdimensionālai realitātes izpētei un kurā sajutu pasakainu harmoniju itin visā. Pirmo, neapstrīdamo atslābumu apjautu, kad nespēju fokusēt redzi, lai cik stipri es to centstos [jā, tiešām, ar spēku pat mēģināju nofokusēties uz jebko, bet nulle reakcijas asumam]. Pēc brīža padevos, atlaidos no visa ierastā - ķermenis un prāts mani vairs neierobežoja. Biju dvēsele, kuras eksistenci biju noliedzis, jo nespēju izprātot, kur tā paslēpusies, jo vienmēr uzskatīju, ka tā ir tāda kā cilvēka jūtu pasaules būtība, ko dzemdējusi smadzeņu funkcija - apziņa, bet es kļūdījos. Tas ir kaut kas ārpus prāta, ko es vēroju un pieredzēju. Nē, es biju ārpus netaustāmā, neiedomājamā, jo biju augstākā sajēgas līmenī, kas bezprātīgi pieredzēja šos procesus nekompulsīvā manierē. Organisma funkciju atzari parciālā savienībā mierpilni dzīvoja savu dzīvi, kamēr es, kā levitējošs vērotājs, bez piepūles caurplūdu viņu pasaules. Vienā brīdī attapos ķermenī, kurš signalizēja deurinācijas nepieciešamību, citā brīdī - kognitīvi dzenot pēdas signāla cēlonim, apmaldījos veģetatīvajos procesos, i.e., vizualizēti pieredzēju kā mans emocionālais stāvoklis ietekmē parasimpātisko un simpātisko nervu sistēmu, kuru biju mazliet disbalansējis ar jaunajiem iespaidiem un uzsūkto ķīmiju. Būt miera labsajūtā ir tik dabiski! Manuprāt, šis apstiprināja manu apsveicamo imunitāti, kura noteikti pateicas par baiļu, stresa un tml. izskaužamu izpausmju svešumu. Tobrīd viss bija ārpus loģikas un likumsakarību robežām - neapzinājos, nedomāju, nejutu. Tikai atceroties pieredzēto, varu tam pietuvināt vārdu "harmonija". Saprotams, ka aprakstītais šķiet nesaprotams, bet žēl, ka to nav iespējams nodot tālāk, kolektīvā labuma vārdā [hah], jo tas vairāk kā iespaidīgi iespaidoja skaidro īstenību, kuru, caur šo objektīvo patiesību kopuma atskārsmi, esmu fundamentāli saduļķojis līdz apšaubāmībai, kurā zudusi garlaicības piegarša notrulinātajai ikdienai, kurā vienmēr cenšos kontrolēti ieviest svaigas vēsmas, ko nekontrolēti bremzē svarīgāki notikumi, kam tiek dota neapspiežama virsroka.

Nesen pieredzētais nosaka, ka visam ir sava individuālā īstenība, kurā tā pati izvēlas ko un cik daudz atvēlēt, lai to sauktu un izjustu par īstenību. Līdzīgi kā mūsu plakanajā pasaules skatījumā, kurā mēs esam ierobežoti pieredzēt kas ir aiz koka, ārpus perifērijas, starp emocijām vai neko. Kaut ko piedzīvot mēs spējam tikai tik, cik kāds cits to atļauj. Tieši ar savstarpējo attiecību harmoniju šķiet, ka neapzināti salauzu/pārvarēju šo atļauju sistēmu.

Sanāca gari, bet paldies apelsīna pamudinājumam nenoklusēt.

Sat, 10 Oct 2020 15:59:11 GMT

Vannā šķetināju jautājumu - "kā es jūtos", jo biju klusumā un centos racionāli atslēgties, lai varētu atsegties iekšējiem procesiem, kuri citiem šķiet neriktīgi. Ilgi, cītīgi meklējos līdz atkal apjēdzu, ka jūtos kā parasti, kad man kāds uzdod šo pazeminošo jautājumu. Jūtos arī tieši tāpat kā pirms jautājuma uzdošanas. Kam tiek tēmēts ar "es"? Prātam, ko kultivējis ķermenis&co, kurš jāņem vērā vai nē? Jebkurā gadījumā, atbilde ir būtiska tikai analīzei, kas man neinteresē. Visu dzīvi esmu kontrolējis un šķobījis to kā vēlos un nevēlos, tāpēc varu droši apgalvot, ka esmu muļķis [un ne tikai] un neko jau kādu laiku nesaprotu, un man ir zudusi nedziestošā pārliecība visam, ko šķietami reiz esmu zinājis vai esmu bijis pārliecināts par kaut ko, tādējādi sevi ierobežojot ar nepiepildāmu vēlmi izzināt vai saprast visu, sevi ietverot. Pagaidām pietiek ar to, ka apzinos, ka viss ir nekas. Šī atskārta, saprotams, atkal var būt tikai subjektīvi izrietošais spriedums no dzīļu psiholoģijas atejas kakta, no kura spraudziņas pārsvarā savu niecību arī izpaužu. Pietiks gvelzt savai atskaitei neloģiku caur loģiku.

Kad Krišs pārtrauca mani un pateica, lai ievelku dziļi elpu un izelpoju trīs atkārtojumos, pirms prāts vēl nebija paspējis pieslēgties, ķermenī uz brīdi skraidīja elektrība vai skudriņas un šķiet, ka sajutu gaisa mitrumu/temperatūru, kam iepriekš nebiju pievērsis uzmanību. Tik nepierasti sajust aizēnotā apziņā tik intensīvi ķermenisku atslābumu. Tātad, dzīvoju pārsvarā galvā nedēļām, mēnešiem, mentālās retardācijas transa disbalansā, mierinot sevi, ka viss ir lieliski...

Neskrienot pakaļ citiem, dzenos pēc sevis. Atduroties sevī, peilēju neizpratnei acīs, jo gribu aizbēgt no sevis, kad saprotu sevi caur citiem.

Full ON

Mon, 28 Sep 2020 08:07:25 GMT

Salauzu sevi, lai sajustu to, ka daži neprot sevi salauzt. Ir laiks mīlēties kopā.

Tue, 22 Sep 2020 08:37:12 GMT

Jūs tur, savā mierā, lieciet mani mierā! Mans miers ir būt nemierā.