jaunavas mēness
Feb. 28., 2021 | 12:01 am
vēsi balta gaisma
atspīd no atkusušā ledus
sasalušajām
peļķēm
kā ēnu tēli pārvietojas
pīles
nepārtraukti dzirdamas to spārnu
un pleznu skaņas
drošības mehānisms smadzenēs kļūst tramīgs -
mēs neesam v i e n i!
un niedrēs iečukstas:
neesam gan!
mēs esam v i s i!
un vējā atbalsojas -
k;a gan vispār var būt v i e n i?
ir vai nu vienS
vai arī visi
pārlaižas kaija
"Man viss viens"
un ķērc kā negudra nakts dzestrumā
tāpat vien
atspīd no atkusušā ledus
sasalušajām
peļķēm
kā ēnu tēli pārvietojas
pīles
nepārtraukti dzirdamas to spārnu
un pleznu skaņas
drošības mehānisms smadzenēs kļūst tramīgs -
mēs neesam v i e n i!
un niedrēs iečukstas:
neesam gan!
mēs esam v i s i!
un vējā atbalsojas -
k;a gan vispār var būt v i e n i?
ir vai nu vienS
vai arī visi
pārlaižas kaija
"Man viss viens"
un ķērc kā negudra nakts dzestrumā
tāpat vien
Link | ir doma | Add to Memories
Mana valoda
Feb. 27., 2021 | 12:01 am
Pirmkārt jau ar šo var saprast vairākas nianses. Mana dzimtā valoda, kurā es iemācījos pirmos vārdus, valoda, kuras pareizrakstību un interpunkciju es apguvu skolā (kas nebūt visiem nav tā pati, kas dzimtā, bet manā gadījumā tā ir viena un tā pati, un tā ir arī šī, kurā tu lasi, bet es rakstu šobrīd, brīd, kas tad, kad tu lasi jau sen kā ir pagājis).
Mana valoda ir arī mana leksika. Vārdu krājums, kuru izmantoju es, kuru iespējams pieskaitīt kādai lekcikas grupai, bet varbūt un visticamāk tas pārklāj vairākas no tām. Un šajā gadījumā mana valoda šķērso tās robežas, ko veido vienas tautas valoda jeb mans vārdu krājums can consist of different languages, esli vi ponimajete, ko es ar to domāju.
Katrā gadījumā, ne par to es šobrīd domāju. Šobrīd es domāju par to brīdi pirms kādām minūtēm divdesmit, kad es gulēju vannā, blenzu tās sapelējušajos griestos un man no turienes bija pēc iespējas ātrāk jātiek ārā. Nevis tāpēc, ka skats uz griestiem ir atbaidošs, bet tāpēc, ka es domāju. Un pirksti strauji ritmiski bungo pa vannas malu un tā vien prasās un trinām paklabināt klaviatūru par spīti tam, ka tuvojas pusnakts un es esmu pasākusi laicīgi iet gulēt. Pilnmēness paspilgtina to enerģiju, kas kūsā manī šovakar.
Mana valoda.
Ir dzīvē tādas lietas, kuras vajag aizmirst, atlaist un pazaudēt, lai tikai atrastu tās vēlreiz un saprastu, cik ārkārtīgi svarīgas tās ir. Nav gluži tā, ka es būtu aizmirsusi latviešu valodu, es tajā sarunājos ikdienā un lielākoties arī mani iekšējie monologi (un arī dialogi (vai jums arī ir iekšējie dialogi un diskusijas, vai es tiešām jūku prātā, proti, esmu bijusi sašķelta visu savu dzīvi?)) noris latviski. Taču pēdējā laikā internacionālajā telpā ir sanācis pazaudēt sevi un savu mēli. Protams, manas angļu valodas spējas ir lieliski attīstījušās un izteiksmes līdzekļi tajā plūst lieliski.
Bet rakstīt, runāt, izpausties latviski tomēr es spēju daudz efektīvāk, izmantojot dažādus lingvistiskos jokus, sapinot kopā vārdus un terminus, radot savdabīgas skaņas, kuras angliski vienkārši neizklausās. Tāpat ir, piemēram, ar krievu literatūru un jo īpaši dzeju. Man diemžēl dzīvē joprojām nav izdevies iemācīties krievu valodu tik labi, lai es saprastu kaut pusi no visiem tiem skaistajiem dzejoļiem, ko esmu dzirdējusi, bet to skaņa vien ir mūzika manām ausīm. Gluži tāpat es jūtos par franču valodu un esmu vairākkārt teikusi, ka mani varētu saukt visbriesmīgākajos vārdos, lamāt, apsmiet, bet ja to visu teiktu franciski, es vienkārši sēdētu pilnīgā kaifā, baudot.
Ar latviešu valodu, man, protams, ir citādāk, jo es saprotu teju katru vārdu izņemot specifiskus terminus, kas visticamāk ir atvasinājumi no citām valodām, vai vecvārdus, kurus mūsdienu leksikā sastap ir praktiski neiespējami. Tā nevienmēr ir mūzika manām ausīm vai bauda manai uztverei. Un tomēr es novērtēju prasmīgi un labskanīgi kopā savītus vārdus un galu galā apzinos un atzīstu, ka arī es to spēju. Spēju vairāk kā vienkārši runāt, lai izteiktu sakāmā mērķi. Un mazāk, lai tukši gvelztu, lietu ūdeni vai, un šitais man ļoti patīk kā termins, bet riebjas kā prakse, strukturēti dirst. Taču nepieciešamības gadījumā, stiepjot garākas rindas kādā akadēmiskā darbā, var izdarīt arī tā, bet ar to, visnotaļ, nevajag aizrauties.
Katrā gadījumā… (un tagad es atkal tinu atpakaļ bildi ar vannu un vannasistabas griestiem, jo tieši tur sākās mans domu pavediens un nu es esmu aizbraukusi pa mazliet citu fraktāļa atzariņu, nekā tas, pa kuru uzsāku doties kaila guļot ūdenī, kas mazliet karstāks par manu ķermeņa temperatūru)
Nu lūk, rakstīt latviski.
Kā jau minēju, tapu pazaudējusi savu latvsiko identitāti internacionālajā sociālo mediju telpā (vai to var nosaukt par laiktelpu, ja, tajā, teorētiski, laiks neeksistē, jo jevkas, ko tu publicē, turpina karāties mūžību, ja vien pats nenolem to izdzēst, un par laika klātesamību liecina tikai tevis publicētā hronoloģisks izvietojums?) un šīs daudzpusīgās pašapziņas zuduma pieredzē es pēkšņi attapos mazvērtīga, nedzirdēta un nespējīga izteikties. It kā daļa no tiem, kurus es uzrunāju, mani vienkārši nedzird, bet citi - līdz galam negrib klausīties, jo es runāju gan viņiem, gan sev sekundārā valodā. Un pašā pamatā es nejutos pilnīgi, nejutos absolūti savā ādā. Vispār janvāris un šī mēneša sākums ir bijis daudzējādā ziņā ārkārtīgi interesants laiks un ne tikai par latviešu valodu, bet arī pati par savu identitāti, personību, imidžu varu teikt, ka Ir dzīvē tādas lietas, kuras vajag aizmirst, atlaist un pazaudēt, lai tikai atrastu tās vēlreiz un saprastu. No vienas puses mūsu identitāte ir svarīga, taču no otras puses tai absolūti nav nozīmes. Proti, jo vairāk mēs uz to ieciklējamies, jo vairāk tā mūs ierobežo un galu galā iznīcina. Identitāte ir kā blakusprodukts tam, ka tu dzīvo un uztver pasauli sev unikālā veidā, iespaidojoties no citiem vai radot pilnīgi autentiskas nianses par spīti, darot pretēji negatīviem piemēriem vai pieredzēm. Personība veidojas, kad tu pašizzinies, sākotnēji izzinot pasauli sev apkārt un, gluži kā E. Rībena raksta 1. Tvēruma numurā par cilvēku piesaisti lietām un skaistajam, atpazīstot tajā sevi, izšķirot to, kas no ārējā rezonē iekšķīgi un sākot pat neapzināti sevi ar to identificēt. Piemēram, man patīk būt dabā, izzināt dabu, ievākt dabu gan tīri praktiskiem, gan estētiskiem nolūkiem, savvaļā es jūtos daudz labāk kā pilsētas džungļos un tā rezultātā sāku sevi saukt jeb identificēt kā “dabas bērnu”. Mani kopš bērnības ir interesējis metafiziskais, maģiskais, brīnumainais un arī okultais, kas kopā ar dabas dotā izmantošanu savām vajadzībām ir vairākkārt man personīgi, privāti vai publiskākā telpā ļāvis sevi identificēt ar raganas vārdu. Un tajā pat laikā nekas no tā mani neidentificē konkrētā laiktelpas momentā. Šobrīd, piemēram, es sēžu un rakstu. Tieši šobrīd es esmu rakstniece. Varbūt. Ja nu es vienkārši bezmērķīgi klabinu klaviatūru afgugsvuhsriethseidgfkbsefdgkv, kas tad es esmu?
Labi, katrā gadījumā tas, atkal, nebija tas, par ko es domāju, guļot vannā un blenžot griestos.
Es domāju par latviešu valodu un to, kā vēstīt valodā, kuru saprot vien 2 milijoni pasaules iedzīvotāju pret 8 miljardiem, padara šo vēstījumu kaut kādā ziņā intīmu. Protams, 2 milijoni ir daudz, taču proporcionāli pret visiem šīs Zemes, nemaz nerunājot par visa Visuma un Visvisuma (visu paralēlo Visumu kopa), tas ir diezgan neliels pulciņš to, kas saprot. (un vēl nemaz nerunājot par to, ka daļa “latviešu” savā garajā dzīves gājumā tā arī nav iemācījušies kaut vārdu tēvzemes mēlē).
Savā ziņā tas uzreiz to, ko es vēstu, padara īpašu. Jo ne visi to sapratīs (un tagad mēs ignorēsim to, ka jebko mūsdienās var iemest google tulkotājā un gūt kaut vai izkropļotu priekšstatu par vēstījumā izteikto). Un uz tiem, kas saprot, līdz ar to tas var atstāt lielāku iespaidu, nozīmi.
Tieši šobrīd pulkstenis sit 4 minūtes pāri pusnaktij un manas smadzenes ir tāda izdegšanas sliekšņa, ka es labāk neturpināšu savus centienus izteikt kādu vairāk vai mazāk nozīmīgu domu un tās argumentāciju.
Es, protams, varētu turpināt ķipināt kopā vārdus un veidot labskanīgas teikumu virtenes, jo to man visnotaļ ļoti patīk darīt, un lai arī to būtu kaifs pēc tam lasīt, vismaz man pašai, tad... Un šobrīd man nāk prātā tas, kā ar savu partneri skatījāmies "The Dreamers", filmu, kas ir bezgala skaista un estētiska, kuras stāsts ir savā ziņā bezmērķīgs, taču ir emocionāli piesātināts. No šīs filmas neko racionāli svarīgu iemācīties, manurpāt, nevar. Taču skatīties es to varētu atkal un atkal. Mans partneris, savukārt, pat pirmo reizi, šķiet, neizvilka līdz galam un diezgan ātri uzdeva jautājumu "kur ir jēga/mērķis?". Šeit es, protams, asociēju šādu attieksmi ar to, ka viņa Mēness atrodas Ūdensvīra zīmē, kas savā ziņā viņu padara emocionāli impotentu, kurpretī mans Mēness ir zivīs un ir empātijas kalngals. Tas tā, astroloģija, manuprāt, ir interesants rīks ar kura palīdzību izskaidrot dažādas mūsu uzvedības šķautnes un patternus. Es neesmu satikusi nevienu cilvēku, kurš, sācis iedziļināties astroloģijā, turpinātu tai pilnībā neticēt.
KAtrā gadījumā, par to nav stāsts.
(re cik man labi sanāk vienkārši par kaut ko rakstīt)
(jā, un šodien es sēdēju parkā un.... es vienkārši iekopēšu...
Kādu brīdi taču es arī skaidri zināju, ka gribu rakstīt. Un ka es to varu.
Tagad es sēžu kādus pārdesmit metrus no Raiņa. Viena no Raiņiem. Tā, kas Esplanādē. Sēžu un ēdu smalkmaizīti ar šampinjoniem, pēc kuras vakar mēroju gaisa gabalu un šodien esmu to izvazājusi tikpat lielu gaisa gabalu un nolēmusi, ka tai ir tas gods tikt apēstai pirms es nonāku atpakaļ mājas.
Bet jā, kādreiz taču es rakstiju. Un rakstiju, jā, pamatā priekš sevis, bet ne obligāti par sevi, proti, es rakstiju kaut ko, manuprāt, nozīmīgāku par dienasgrāmatas ierakstiem, kuros pamatā aprakstu savu ikdienu un mācos runāt par savu sajūtu pasauli.
/// Atnāca no kreisā sānā vārna, kuras melnais ir piķa melns un viņa uz mani glūn pamīšus ar vienu un tad otru aci. Esmu noklāta ar kārtainās mīklas drupačiņām no smalkmaizītes. Es neveikli tajā iekodos. Maizītē, ne jau vārnā, protams. Es jūtos šausmīgi neērti. Viņa nāk man tuvāk. Man liekas, šī ir zīme, ka visai drīz jātaisās lapās. Viņa burtiski mani noēd ar savu skatienu, it kā es pati būtu viena liela smalkmaizīte.
Skat. Es izturēju. Viņa ir prom. Bet es joprojām sēžu. Maizīti gan es esmu apēdusi, bet otru, kas man somā, notiesāšu citviet.
\\\
Tā nu es šodien daudz domāju.
Tas nav neākds retums, starpcitu! Bet šodien manas domas liekas saturiski vērtīgākas kā citas dienas.
Un par to, ka es domājam nav nekāds retums, jāatzīst gan, ka pēdējā laikā es tomēr cenšos praktizēt nedomāšanu jeb abstrahēšanos no savām domām. Jā, meditāciju, tieši tā, ieiešanu novērotāja pozīcijā. Jāteic, ka diez ko labi man tas neizdodas, jo domāju es tiešām daudz un pamatīgi pieķeros domāšanas procesam, kaut arī apzinos, ka tas nav gluži pilnībā mans, tas neesmu es, proti.
Katrā gadījumā
Es jau kādas desmit rindkopas gribu jums novēlēt lasīt un lasīt daudz, jo lasot jūs iegūstat ne tikai saturu, bet arī formu. Tā nu es esmu atsākusi lasīt latviski (šobrīd (ilgtermiņa šobrīd, nevis tieši šajā laikā momentā) lasu Vonnegūta "Zilbārdi", protams, tulkotu latviski. KAtru reizi, kad es izlasu kaut vai vienu sasodītu teikumu no Vonnegūta, mana sirds sajūsmā salecas. Un šiem teikumiem ne vienmēr ir jēdzīgs saturs. Taču tiem ir forma. (oj, kā par šo varētu filoszszszszsSofēt. bet man patiesi nāk miegs un sāk gribēties ēst un visādas citas fizioloģiskas vēlmes un vajadzības, kā arī sajūtas un stāvokļi dara par sevi uzkrītoši zināmiem)
Tad nu vēlreiz
lasiet un lasiet daudz, jo lasot jūs iegustat ne tikai saturu, bet arī formu.
Ar šādu novēlējumu es arī atvados un ceru, ka tramīgas domas spēs nociesties nākošo reizi, kad mani pirksti skars klaviatūru vai satvers pildspalvu (un starpcitu, droši vien, ka es sen neesmu šādi izplūdusi, kaut arī rakstu bieži, jo izzīmējot katru burtu, vienalga cik steidzīgi, rakstās krietni, kreitni lēnāk. Es joprojām pasīvi sapņoju par rakstāmmašīnu. rezonē)
Mana valoda ir arī mana leksika. Vārdu krājums, kuru izmantoju es, kuru iespējams pieskaitīt kādai lekcikas grupai, bet varbūt un visticamāk tas pārklāj vairākas no tām. Un šajā gadījumā mana valoda šķērso tās robežas, ko veido vienas tautas valoda jeb mans vārdu krājums can consist of different languages, esli vi ponimajete, ko es ar to domāju.
Katrā gadījumā, ne par to es šobrīd domāju. Šobrīd es domāju par to brīdi pirms kādām minūtēm divdesmit, kad es gulēju vannā, blenzu tās sapelējušajos griestos un man no turienes bija pēc iespējas ātrāk jātiek ārā. Nevis tāpēc, ka skats uz griestiem ir atbaidošs, bet tāpēc, ka es domāju. Un pirksti strauji ritmiski bungo pa vannas malu un tā vien prasās un trinām paklabināt klaviatūru par spīti tam, ka tuvojas pusnakts un es esmu pasākusi laicīgi iet gulēt. Pilnmēness paspilgtina to enerģiju, kas kūsā manī šovakar.
Mana valoda.
Ir dzīvē tādas lietas, kuras vajag aizmirst, atlaist un pazaudēt, lai tikai atrastu tās vēlreiz un saprastu, cik ārkārtīgi svarīgas tās ir. Nav gluži tā, ka es būtu aizmirsusi latviešu valodu, es tajā sarunājos ikdienā un lielākoties arī mani iekšējie monologi (un arī dialogi (vai jums arī ir iekšējie dialogi un diskusijas, vai es tiešām jūku prātā, proti, esmu bijusi sašķelta visu savu dzīvi?)) noris latviski. Taču pēdējā laikā internacionālajā telpā ir sanācis pazaudēt sevi un savu mēli. Protams, manas angļu valodas spējas ir lieliski attīstījušās un izteiksmes līdzekļi tajā plūst lieliski.
Bet rakstīt, runāt, izpausties latviski tomēr es spēju daudz efektīvāk, izmantojot dažādus lingvistiskos jokus, sapinot kopā vārdus un terminus, radot savdabīgas skaņas, kuras angliski vienkārši neizklausās. Tāpat ir, piemēram, ar krievu literatūru un jo īpaši dzeju. Man diemžēl dzīvē joprojām nav izdevies iemācīties krievu valodu tik labi, lai es saprastu kaut pusi no visiem tiem skaistajiem dzejoļiem, ko esmu dzirdējusi, bet to skaņa vien ir mūzika manām ausīm. Gluži tāpat es jūtos par franču valodu un esmu vairākkārt teikusi, ka mani varētu saukt visbriesmīgākajos vārdos, lamāt, apsmiet, bet ja to visu teiktu franciski, es vienkārši sēdētu pilnīgā kaifā, baudot.
Ar latviešu valodu, man, protams, ir citādāk, jo es saprotu teju katru vārdu izņemot specifiskus terminus, kas visticamāk ir atvasinājumi no citām valodām, vai vecvārdus, kurus mūsdienu leksikā sastap ir praktiski neiespējami. Tā nevienmēr ir mūzika manām ausīm vai bauda manai uztverei. Un tomēr es novērtēju prasmīgi un labskanīgi kopā savītus vārdus un galu galā apzinos un atzīstu, ka arī es to spēju. Spēju vairāk kā vienkārši runāt, lai izteiktu sakāmā mērķi. Un mazāk, lai tukši gvelztu, lietu ūdeni vai, un šitais man ļoti patīk kā termins, bet riebjas kā prakse, strukturēti dirst. Taču nepieciešamības gadījumā, stiepjot garākas rindas kādā akadēmiskā darbā, var izdarīt arī tā, bet ar to, visnotaļ, nevajag aizrauties.
Katrā gadījumā… (un tagad es atkal tinu atpakaļ bildi ar vannu un vannasistabas griestiem, jo tieši tur sākās mans domu pavediens un nu es esmu aizbraukusi pa mazliet citu fraktāļa atzariņu, nekā tas, pa kuru uzsāku doties kaila guļot ūdenī, kas mazliet karstāks par manu ķermeņa temperatūru)
Nu lūk, rakstīt latviski.
Kā jau minēju, tapu pazaudējusi savu latvsiko identitāti internacionālajā sociālo mediju telpā (vai to var nosaukt par laiktelpu, ja, tajā, teorētiski, laiks neeksistē, jo jevkas, ko tu publicē, turpina karāties mūžību, ja vien pats nenolem to izdzēst, un par laika klātesamību liecina tikai tevis publicētā hronoloģisks izvietojums?) un šīs daudzpusīgās pašapziņas zuduma pieredzē es pēkšņi attapos mazvērtīga, nedzirdēta un nespējīga izteikties. It kā daļa no tiem, kurus es uzrunāju, mani vienkārši nedzird, bet citi - līdz galam negrib klausīties, jo es runāju gan viņiem, gan sev sekundārā valodā. Un pašā pamatā es nejutos pilnīgi, nejutos absolūti savā ādā. Vispār janvāris un šī mēneša sākums ir bijis daudzējādā ziņā ārkārtīgi interesants laiks un ne tikai par latviešu valodu, bet arī pati par savu identitāti, personību, imidžu varu teikt, ka Ir dzīvē tādas lietas, kuras vajag aizmirst, atlaist un pazaudēt, lai tikai atrastu tās vēlreiz un saprastu. No vienas puses mūsu identitāte ir svarīga, taču no otras puses tai absolūti nav nozīmes. Proti, jo vairāk mēs uz to ieciklējamies, jo vairāk tā mūs ierobežo un galu galā iznīcina. Identitāte ir kā blakusprodukts tam, ka tu dzīvo un uztver pasauli sev unikālā veidā, iespaidojoties no citiem vai radot pilnīgi autentiskas nianses par spīti, darot pretēji negatīviem piemēriem vai pieredzēm. Personība veidojas, kad tu pašizzinies, sākotnēji izzinot pasauli sev apkārt un, gluži kā E. Rībena raksta 1. Tvēruma numurā par cilvēku piesaisti lietām un skaistajam, atpazīstot tajā sevi, izšķirot to, kas no ārējā rezonē iekšķīgi un sākot pat neapzināti sevi ar to identificēt. Piemēram, man patīk būt dabā, izzināt dabu, ievākt dabu gan tīri praktiskiem, gan estētiskiem nolūkiem, savvaļā es jūtos daudz labāk kā pilsētas džungļos un tā rezultātā sāku sevi saukt jeb identificēt kā “dabas bērnu”. Mani kopš bērnības ir interesējis metafiziskais, maģiskais, brīnumainais un arī okultais, kas kopā ar dabas dotā izmantošanu savām vajadzībām ir vairākkārt man personīgi, privāti vai publiskākā telpā ļāvis sevi identificēt ar raganas vārdu. Un tajā pat laikā nekas no tā mani neidentificē konkrētā laiktelpas momentā. Šobrīd, piemēram, es sēžu un rakstu. Tieši šobrīd es esmu rakstniece. Varbūt. Ja nu es vienkārši bezmērķīgi klabinu klaviatūru afgugsvuhsriethseidgfkbsefdgkv, kas tad es esmu?
Labi, katrā gadījumā tas, atkal, nebija tas, par ko es domāju, guļot vannā un blenžot griestos.
Es domāju par latviešu valodu un to, kā vēstīt valodā, kuru saprot vien 2 milijoni pasaules iedzīvotāju pret 8 miljardiem, padara šo vēstījumu kaut kādā ziņā intīmu. Protams, 2 milijoni ir daudz, taču proporcionāli pret visiem šīs Zemes, nemaz nerunājot par visa Visuma un Visvisuma (visu paralēlo Visumu kopa), tas ir diezgan neliels pulciņš to, kas saprot. (un vēl nemaz nerunājot par to, ka daļa “latviešu” savā garajā dzīves gājumā tā arī nav iemācījušies kaut vārdu tēvzemes mēlē).
Savā ziņā tas uzreiz to, ko es vēstu, padara īpašu. Jo ne visi to sapratīs (un tagad mēs ignorēsim to, ka jebko mūsdienās var iemest google tulkotājā un gūt kaut vai izkropļotu priekšstatu par vēstījumā izteikto). Un uz tiem, kas saprot, līdz ar to tas var atstāt lielāku iespaidu, nozīmi.
Tieši šobrīd pulkstenis sit 4 minūtes pāri pusnaktij un manas smadzenes ir tāda izdegšanas sliekšņa, ka es labāk neturpināšu savus centienus izteikt kādu vairāk vai mazāk nozīmīgu domu un tās argumentāciju.
Es, protams, varētu turpināt ķipināt kopā vārdus un veidot labskanīgas teikumu virtenes, jo to man visnotaļ ļoti patīk darīt, un lai arī to būtu kaifs pēc tam lasīt, vismaz man pašai, tad... Un šobrīd man nāk prātā tas, kā ar savu partneri skatījāmies "The Dreamers", filmu, kas ir bezgala skaista un estētiska, kuras stāsts ir savā ziņā bezmērķīgs, taču ir emocionāli piesātināts. No šīs filmas neko racionāli svarīgu iemācīties, manurpāt, nevar. Taču skatīties es to varētu atkal un atkal. Mans partneris, savukārt, pat pirmo reizi, šķiet, neizvilka līdz galam un diezgan ātri uzdeva jautājumu "kur ir jēga/mērķis?". Šeit es, protams, asociēju šādu attieksmi ar to, ka viņa Mēness atrodas Ūdensvīra zīmē, kas savā ziņā viņu padara emocionāli impotentu, kurpretī mans Mēness ir zivīs un ir empātijas kalngals. Tas tā, astroloģija, manuprāt, ir interesants rīks ar kura palīdzību izskaidrot dažādas mūsu uzvedības šķautnes un patternus. Es neesmu satikusi nevienu cilvēku, kurš, sācis iedziļināties astroloģijā, turpinātu tai pilnībā neticēt.
KAtrā gadījumā, par to nav stāsts.
(re cik man labi sanāk vienkārši par kaut ko rakstīt)
(jā, un šodien es sēdēju parkā un.... es vienkārši iekopēšu...
Kādu brīdi taču es arī skaidri zināju, ka gribu rakstīt. Un ka es to varu.
Tagad es sēžu kādus pārdesmit metrus no Raiņa. Viena no Raiņiem. Tā, kas Esplanādē. Sēžu un ēdu smalkmaizīti ar šampinjoniem, pēc kuras vakar mēroju gaisa gabalu un šodien esmu to izvazājusi tikpat lielu gaisa gabalu un nolēmusi, ka tai ir tas gods tikt apēstai pirms es nonāku atpakaļ mājas.
Bet jā, kādreiz taču es rakstiju. Un rakstiju, jā, pamatā priekš sevis, bet ne obligāti par sevi, proti, es rakstiju kaut ko, manuprāt, nozīmīgāku par dienasgrāmatas ierakstiem, kuros pamatā aprakstu savu ikdienu un mācos runāt par savu sajūtu pasauli.
/// Atnāca no kreisā sānā vārna, kuras melnais ir piķa melns un viņa uz mani glūn pamīšus ar vienu un tad otru aci. Esmu noklāta ar kārtainās mīklas drupačiņām no smalkmaizītes. Es neveikli tajā iekodos. Maizītē, ne jau vārnā, protams. Es jūtos šausmīgi neērti. Viņa nāk man tuvāk. Man liekas, šī ir zīme, ka visai drīz jātaisās lapās. Viņa burtiski mani noēd ar savu skatienu, it kā es pati būtu viena liela smalkmaizīte.
Skat. Es izturēju. Viņa ir prom. Bet es joprojām sēžu. Maizīti gan es esmu apēdusi, bet otru, kas man somā, notiesāšu citviet.
\\\
Tā nu es šodien daudz domāju.
Tas nav neākds retums, starpcitu! Bet šodien manas domas liekas saturiski vērtīgākas kā citas dienas.
Un par to, ka es domājam nav nekāds retums, jāatzīst gan, ka pēdējā laikā es tomēr cenšos praktizēt nedomāšanu jeb abstrahēšanos no savām domām. Jā, meditāciju, tieši tā, ieiešanu novērotāja pozīcijā. Jāteic, ka diez ko labi man tas neizdodas, jo domāju es tiešām daudz un pamatīgi pieķeros domāšanas procesam, kaut arī apzinos, ka tas nav gluži pilnībā mans, tas neesmu es, proti.
Katrā gadījumā
Es jau kādas desmit rindkopas gribu jums novēlēt lasīt un lasīt daudz, jo lasot jūs iegūstat ne tikai saturu, bet arī formu. Tā nu es esmu atsākusi lasīt latviski (šobrīd (ilgtermiņa šobrīd, nevis tieši šajā laikā momentā) lasu Vonnegūta "Zilbārdi", protams, tulkotu latviski. KAtru reizi, kad es izlasu kaut vai vienu sasodītu teikumu no Vonnegūta, mana sirds sajūsmā salecas. Un šiem teikumiem ne vienmēr ir jēdzīgs saturs. Taču tiem ir forma. (oj, kā par šo varētu filoszszszszsSofēt. bet man patiesi nāk miegs un sāk gribēties ēst un visādas citas fizioloģiskas vēlmes un vajadzības, kā arī sajūtas un stāvokļi dara par sevi uzkrītoši zināmiem)
Tad nu vēlreiz
lasiet un lasiet daudz, jo lasot jūs iegustat ne tikai saturu, bet arī formu.
Ar šādu novēlējumu es arī atvados un ceru, ka tramīgas domas spēs nociesties nākošo reizi, kad mani pirksti skars klaviatūru vai satvers pildspalvu (un starpcitu, droši vien, ka es sen neesmu šādi izplūdusi, kaut arī rakstu bieži, jo izzīmējot katru burtu, vienalga cik steidzīgi, rakstās krietni, kreitni lēnāk. Es joprojām pasīvi sapņoju par rakstāmmašīnu. rezonē)