pandora's Journal

jauna diena....un nekā....
šodien atklāju kārtējo ļoti uzmundrinošo "būt par gotu" labumu-lai cik es nebūtu nogurusi, lai cik netīri nebūtu mani mati(un šodien viņi pārspēj šajā ziņā paši sevi) un no skriešnas pa pilsētu izsmērējies acu zīmulis( un vēl var pieminēt arī dzeltenos zobus no vienas "Estrella" čipsu paciņas) es tomēr izskatos apburoši...pat mani nostaigātie un dubļainie zābaki gluži kā neatņemama sastāvdaļa šodien papildināja manu perfekto tēlu. Džetā paskatījos uz sevi spogulī un atklāju, ka izskatos varbūt vēl jaukāk nekā no rīta,un atlikušo ceļu līdz netam veicu ar paceltu galvu, kaut gan pirms tam baidījos pacelt acis, lai tikai kāds neieraudzītu manu ar acu zīmuli nošmulēto seju....tomēr vislabākasi akcents manā "noplukušajā" stāvā bija mana suņa spalvas uz mēteļa...es laikam mīlu to suni...
Degās kaut kāda ....hmm...izvākšanās no telpām un es aizgāju , jo man vajadzēja jaunus zābaciņus(pašreizējie jau ir miruši un tikai velns vien zin kā man izdevās viņus iebalzamēt, tajos zābakos ir salietas kādas septiņas tūbiņas līmes)...nopirku pa deviņdesmit santīmiem..man bija šoks...tik lēti!!!....atceros kā pirms kāda laika aplūkoju interneta gotu veikaliņā visādus zābaciņus un solīju sev ka nekad, lai cik man nebūtu naudas, es tādus nepirkšu, jo tie bija uz nenormāla papēža, un es savukārt biju pārliecināta, kā ar tādiem var tikai nolauzt galv..un arī cena nebija no mazākājā...bet šodien atradu tieši tādus pašus un nopirku, jo izrādījās, ka tie ir daudz ērtāki, nekā tagadējie, kuriem gandrīz nemaz nav papēža...vienkārši kad internetā aplūkoju apavus, es kaut kā nepievērsu uzmanību arī biezajai zolei, kurai pateicoties visu dienu nav jāstaigā uz pirkstgaliem....jau kārtējo reizi pierādās senā gudrība-nekad nesaki nekad....
...rīt būs dzimene, un jāsaka ka esmu jau nogurusi no gaidīšanas..šobrīd jūtos tā, ka ja pēkšņi kāds paziņotu, ka man dzimene ir tikai pēc pāris mēnešiam, man būtu uz to nošpļauties..jau kaut kā negribas..un arī liķiera konfektes, kuras nopirku , lai rīt cienātu draugus, gribu apēst pati...viena...un visas....jā...mmm...
......beidzot nosūtīju darbu konkursam..nācās pārvarēt tādu slinkumu, kāds vēl nekad nav bijis....es pat nezinu ko teikt lai sevi attaisnotu....slinkums nosūtīt vēstulīti ar pievienotu failu pa epastu...bāc...pat nezināju ka tik liels slinkums maz uz pasaules atrodams...
saskumusi rozetes nebarota lampa skatās mana pelēki nošpļaudītā datora vienīgajā acī..apkārt kliedz krēsla kājas"ciklops! ciklops!" tikai pele nedaudz noskurinās un kautrīgi paslēpjas zem paklājiņa, ka tik neviens nepamana viņas garo asti...bet krēsla kājas, aizmirsušas par izsmiekla objektu, sacenšas savā starpā, kura izaugs garāka, bet miris un iebalzamēts koks neaug, tas gaida, kad nāks izredzētie un atbrīvos to no krāsas sarkofāga...tad koks atkal dzīs saknes, tikai jau ļaunuma saēstas un centīsies uzvarēt pasaules gaišumu....tie dzīs savas saknes un apsēdīs vulkānu lavas pirmsākumus, tie audzēs nokaltušus zarus un dzīs samelnējušas lapas, kas aizsegs mēnesgaismu, un vampīriem būs jānmirst no bada, jo cilvēki būs miruši zem koku skābekļiesūcošajiem stāviem...vienīgi kaut kur ārpus zemi ieslēdzišā skumji atriebīgo koku tīmekļa kritīs meteorīti, tēlodami laimes zvaigznes...visas vēlēšanās sastings uz sikspārņu spārniem un tie nedzīvi kritīs atpakaļ uz melno zemi...bet pagaidām ciklopainais dators flirtē ar rozeti.....

Current Mood: restless
Current Music: veeee.....