|
17. Jul 2008|02:21 |
Mana kārtējā brīvdiena atkal pavadīta lietderīga. Pārmaiņas pēc lēni izgaršoju grāmatu, pameklēju jaunus standartus un arī safotografēju ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) elulis, gribas un patīk fotografēt cilvēkus. Vakaru pavadīju ar pamosties, kas sen nebija satikta, baigi jauki ( un seksīgi :) ) Paārdījāmies jaukajā un patīkami ekscentriskajā Bjorkas koncertā un Cubā padzērušas vīnu, no kā man ir violeta mēle, runājām par cilvēkiem.
Nepārdomāta, spontāna reakcija uz dzuesjazz ierakstu un pēdējā laikā ar mani notikušo mūzikā :
Mani pārsteidz jaunākās tendences džeza mūzikā Latvijā, t.i. ātrāk, skaļāk, krutāk. Lai arī pēdējā džemā biju savdabīgā pohu stadijā vakarā ( ko izraisa piedzeršanās skaidrā dienas laikā ), tomēr šī tendence nepaskrēja garām nemanīta. Vēl vairāk - biju diezgan nelaimīga par jauno mūziķu nevēlēšanos ieklausīties dziesmas kontekstā un gluži vienkārši nomierināties, saprast, ka ne vienmēr ātrumā un fīčās, ritmu laušanā utt. slēpjas skaņdarba skaistums. Arī trennēšanās specī, ko tagad, pateicoties vasaras skaistajam režīmam, varu darīt katru dienu, nesagādā to nenormālo prieku, ja redzi, ka apkārt nav mūziķi, ar ko 1kārt - vēlētos kopā muzicēt un komunicēt, 2kārt - kas vēlas izcelt mūziku, nevis sevi un savu tehiku, 3kārt - ir tiešām ne tikai atvērti jaunām idejām, bet arī paši ar tām nāktu. Un to var saprast, šo nevēlēšanos paust savas idejas, jo, oky, ne vienmēr tās ir realizējamas vai tiešām foršas, tomēr visnepatīkamākā ir citu mūziķu attieksme - latviešiem tik ļoti raksturīgā vēlme citus apcelt, nomelnot vai citādi šakāliskā veidā pazemot ( tik raksturigi domeniekiem, btw ). Man tomēr šķiet, tas ir jauki, ka cilvēki nodarbojas ar mūziku, un ne vienmēr ir jāmāk spēlēt uz 14/3 tikpat 'vēsi' kā smēķēt, lai aizkustinātu klausītājus ( tiem, kas pašreiz uzvelkas piebilstu, ka, protams, ir labi un droši vien 3 no 100 % arī noderīgi to mācēt un varēt ). Arī labākās sarunas ir tās, kur cilvēki pielāgojas viens otra līmenim vai arī pamāca viens otru, nevis liek justies otram nožēlojamam par to, ka tas nepārzina Kvantu mehāniku (šajā gadījumā poliritmiju vai sarežģītas harmonijas, vai ko citu komplicētu mūzikā ) sīkumos. Un man ļoti žēl, ka daudz jauno mūzikas celmlaužu uz pašu mūziku skatās aprobežoti, vērtē tikai pēc patīk - nepatīk, nemācās no dzirdetā un neredz lietas kontekstā ( spilgts piemērs - atsauksmes par Wooten un Cohen koncertiem ). Man šķiet, ka nav reāli būt fantastiskam mūziķim, bet aprobežotam cilvēkam. Es droši vien ģeniāli dziedātu, ja savas ikdienišķās stundas vietā kačātos 16 stundas dienā, bet manuprāt visi pasaules mēroga mūziķi, kas dzirdēti arī runājam piem. meistarklasēs ir bijuši arī gudras un daudzpusīga personības, kuri savu pieredzi ( kura diez vai iegūta sēžot pie sava instrumenta pagrabā kačājoties 16 stundas ) vienkārši izsaka caur mūziku, protams, augstā līmenī, tomēr bez šīs pašapliecināties vēlmes, bez ātrāk, skaļāk, krutāk. Pēc 10 gadiem mūzikā, es gribētu spēt izdziedāt to, ko jūtu. Tā kā man to jau ir grūti pateikt ar vārdiem loģiskā stāstījumā, bez pārdomu pauzēm ( ja es to vispār kādreiz pasaku ), tad mūzikā ir tā pati, ja ne vēl lielāka problēma, tāpēc to es vēlos iemācīties. Lai to izdarītu, ir vajadzīgs trenniņš un mēģinājumi to darīt. Arī un jo sevišķi mūzikā. |
|