|
11. Feb 2008|18:19 |
Es brīnos par cilvēkiem, kas pārtiek no mīlestības, kas ar to ir pilni.
(no rīta satiku vienu no tiem ļautiņiem trolejbusā).
Vakar mammām kontekstā izspļāvu frāzi, ka nekad neesmu bijusi iemīlējusies.
Uz ko jaunākā mamma atbildēja, ka labi vien ir, pirmā mīlestība vienmēr beidzas. Nelaimīgi.
Vai nav vēl iemeslu neiemīlēties ?
Kā cilvēks var kļūt pilnībā atkarīgs no otra cilvēka.
No kaut kurienes aizķēries teksts, ka "Es zinu, ka tas ir pa īstam, jo attālums un šķirtība manas jūtas nekliedē".
Vai ir iespējams, ka spēja mīlēt nemaz nav visiem cilvēkiem?
Bērnībā sev pārmetu, ka nemīlu savus vecākus. Jo vnk šīs sajūtas nebija.
Viņi jau nav un nebija slikti, man viņi patika, jo bija forši un ļāva man dzīvot tā, kā gribu ( ko es neizmantoju ).
Ap fiziskās puberitātes laiku uzskatīju, ka ģimene ir pirmkārt ekonomiska institūcija.
Pārējos gadus līdz šai vasarai biju pārāk pārņemta ar citu cilvēku attiecību risināšanu( jo tas ir viens no veidiem, ka kompensēt savu attiecību neesamību) ka mainīt savas domas nemaz nav bijis laika.
Es daudz ko daru bez mīlestības. Sevišķi to, ko citi dara ar to.
Un tauriņi vēderā. Jā, ir gadījies divas vai trīs reizes, bet drīzāk aiz apmulsuma un bērnišķības.
Pārāk praktiska un reāla.
Es daru, jo vnk ir jādara.
Pat lietas, par kurām nedrīkstētu domāt bez mīlestības, man šķiet gluži racionālas
un, ja tas neskaitītos amorāli, droši vien visas manas attiecības balstītos uz savstarpēju vienošanos pamata.
Godīgi.
Nu labi, jāiet dejot. Čau.
Kapēc jūs to lasāt.Slimie :D |
|