| |
[21. Nov 2008|00:50] |
PĒC PLŪDIEM ( no "Iluminācijas" )
Līdzko doma par Plūdiem bij` noplakusi,Zaķis apstājās sausseržos un šūpanajos zvaniņos un caur zirnekļa tīklu skaitīja lūgšanu varavīksnei.
O! dārgakmeņi, kas slēpās, ― puķes, kas jau pavēra acis.Uz lielās netīrās ielas slējās tirgus letes, un laivas tika vilktas uz jūru, kas vīdēja tālumā gluži kā iegravēta.
Asinis lija pie Zilbārža ― lopkautuvēs ― manēžās, kur Dieva zīmogs liek nobālēt logiem. Piens un asinis lija.
Bebri būvēja. Mazagrānas kūpēja krogos. Lielajā stikla namā ar vēl pilošām rūtīm bērni sērās nolūkojās brīnumainajos tēlos.
Noklaudzēja durvis, ― un ciema laukumā bērns vēzēja rokas palojošā pavasara lietū, visi vējrāži un baznīcu gaiļi saprata viņu.
*** kundze uznesa klavieres Alpos. Mesu un pirmās iesvētības noturēja pie katedrāles simttūkstoš altāriem.
Karavānas devās ceļā. Un Splendide-Hôtel tika uzcelts ledus un polārnakts haosā.
No tā laika Mēness dzird šakāļus kaucam timiāna tuksnešos, ― un eklogas koka tupelēs klabinām augļudārzā. Vēlāk mēļajā, plaukstošajā birzī Eiharija man teica, ka esot pavasaris.
― Mutuļo, dīķi, ― puto, velies pār tiltu un mežiem; ― melnie drapi un ērģeles, ― zibeņi un pērkoni, ― briestiet un grandiet; ūdeņi un skumjas, celieties un saceliet Plūdus.
Jo kopš tie kritušies ― o vairīgie dārgakmeņi un atvērtās puķes! ― visapkārt ir garlaicība! Un Valdniece, Ragana, kas sabiksta kvēlošās ogles māla podā, nekad negribēs stāstīt mums to, ko viņa zina, un nezinām mēs.
/Arturs Rembo/ |
|
|