| |
[28. Apr 2008|00:18] |
Bērnība. Lauku mājas, vasaras dienas bez skaņas, grāmatas, vecā cukuriņābele, zem kuras pavasaros aug narcises un vasarās - sarkanais āboliņš. Blakus, pa mājas dienvidu puses sienu, augšup rāpjas vīnogulāji, zem kuriem, savas nepacietības dēļ, saujām plēsu vēl nenogatavojušos zaļos zirnīšus. Vasaras dienas vienmēr bija bez skaņas, varbūt tikai tāda sanoņa. Nezinu no kā, bet vasaras gaiss sanēja. Vienu dienu, sēžot pie varžu dīķa, blakus pielidoja stārķis. Kādus divus metrus no manis. Šķiet, ka es biju nobijusies vairāk, nekā viņš, bet es nekustējos un droši vien, ka stārķis nemaz nebija pamanījis manu klātbūtni. Drīz aizlaidās. Laikam negribēja ēst vardes, no kurām prakstiski sastāvēja bedre, ko saucu par varžu dīķi.
Citreiz stārķus tik tuvu neesmu redzējusi, bet tad tas likās tik liels un biedējošs. Vakaros man bija bail iet ārā. Bija vilku migla. Tādas vilku miglas nemaz nav, bet ome teica, ka ir. Un es ticēju. Vienreiz gan aizgāju uz pļavu. Gribējās ieiet miglā un pazust, bet laikam biju vīlusies, ka miglā nemaz nevar ieiet. Tā nebija blīva masa. Pēc tam vairs neticēju, ka miglā dzīvo vilki. Visvairāk mani biedēja tie kukaiņi, kas rāpoja zem tapetēm. Kad es gulēju, tad mitrenes ( tā sauc vaboles ) skrapstinājās zem tapetēm, kas vietām, lielā mitruma dēļ bija uzmetušas burbuļus uz sienām. Rīti gan nebiedēja. Gāju ārā basām kājām, vienmēr šķita dzestrs. Opis jau bija sasmēlis no akas ūdeni un salējis bļodās, katlos un spaiņos, lai saule sasilda. Tajā arī nomazgājos un sākās vēl viena diena laukos. Kad dienas bija klusas, tikai mazliet sanēja gaiss. Joprojām nezinu kapēc. |
|
|
| |
[28. Apr 2008|15:08] |
Nenormāli tracina nemuzikalitāte! Nu kā, KĀĀ tu vari spēlēt, ja nespēj būt muzikāls?!... Pisģets.
Un nav svarīgi vai tu spēlē instrumentu ko māki labi vai nē, ir jāmuzicē, nevis - A Tālis man parādija tā un teica, ka neko citu nevajag kā tikai ritma figūru. DZĪVĒ TĀ NENOTIEK! Bljee, tā besī!!!
Šodien izskatos tā kā jūtos. |
|
|
| |
[28. Apr 2008|16:08] |
|
Reizēm pati brīnos ar kādu mazohismu cilvēks var attiekties pret sevi. |
|
|
| |
[28. Apr 2008|20:00] |
Reizēm kāds negaidīti spēj mani saprast tīri labi.Pat negribot.
Šīs dienas klabojums by ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) jolie stipri atbilst manām domām! :)
--->
Vai Tu kādreiz esi izvedis pastaigā patversmes suņus?
Un, vai esi kādreiz pārdomājis savu nožēlojamo dzīvi, bieži vien tikai eksistenci- pārāk daudz neīstuma, liekvārdības, rutīnas, bezmērķīguma un sintētikas tajā? Tā, ka Tu vairs nesajūti cita dzīvi un nesajūti viņa grūtības, nesajūti viņu pašu, tikai viņa klišejiskās vajadzības, kādas ir visiem citiem?
Vai maz zini, cik laimīgu Tu spētu darīt kādu, veltot tam kaut ko no sevis- no īstā sevis? Vietā apnikušajam un bezjēdzīgajam chill out.
Man gribas zemes spert gaisā!!! Jūs NOŽĒLOJAMIE- kad Jūs beidzot sāksiet DZĪVOT?
Un mana dzīve nav ne par kapeiku labāka. nelepojos. Taču cenšos kaut ko mainīt. Varbūt reizēm drastiski, tādēļ arī tagad neesmu laba draudzene nevienam no tuvajiem cilvēkiem (piedodiet!) . Bet neuzskatu, ka, ja jūtos patiešām slikti, kā tas, atzīšos, ir, tad man tas ir momentā jāizsūdz. Reizēm vnk valda tāds apjukums, ka nezini kur likties. Bet es cenšos savu eksistenci nomainīt pret spēju dzīvot laimīgi. Pašlaik ir par daudz neīstuma, pārāk maz patiesības/patiesuma. Tādēļ arī tā skumjā un klusā pandema. Nožēlojama, bet ar cerību dzīvot, nevis darīt bezjēdzīgi un sintētiski. Bet cenšos ar zobiem un nagiem, un varbūt ar ragiem cīnīties pret krišanu bezjēdzīgu darbību/vārdu/emociju bedrē. Ar samocītu, tomēr smaidu.
|
|
|
| |
[28. Apr 2008|22:09] |
|
Ma ir IDEĀLA attieksme. Rīt eksāmens. Linardam viss pohuj, kādēļ lai man nebūtu ? MAN ARĪ POHUJ! |
|
|