| |
[28. Feb 2008|16:34] |
Arī es uzrakstīju darbu par trimdu. Piegājienu gan izvēlējos nedaudz savādāku.
Sēžot "spalvās", dzerot zemeņu daiquiri un klausoties pārpozitīvu mūziku lēnām rakstīju savas domas.
Izvēlējos vieglāko ceļu. Nemēģināju izprast sajūtas, ko nekad neesmu un cerams, nepiedzīvošu, taču
viedokli izteicu, pie kam - kritisku. Po. Vienalga. Kas bijis - bijis.
Šodien ir tāds neliels besis. Par daudz jāmācas. Nedomāju, ka ir iespējams to visu apvienot.
Un tagad man atkal ir jauna, pašas izdomāta problēma, par ko domāt. Tas tā - lai neapniktu.
Šonakt, tik reāli kā vēl nekad, sapņoju, ka esmu stāvoklī. Biju tikai mērenā šokā. Pieņēmu, ka esmu izvarota, jo citādākā veidā bērnu nu nekādi nevarēju ieņemt. Visi draugi uz to reaģēja ļoti normāli. Tikai ms_soul visu laiku nāca līdzi un pieskatīja mani. neļāva smēķēt ( maita, ne ? :) ). Sonogrāfijā redzēju - dvīnīši. Piedzima - miruši. Noskaņoju sevi - nekas, jāizguļas, tad nešķitīs tik briesmīgi. Tad sapratu - es sapņoju, tādēļ, kad uzmodīšos - nesāpēs. |
|
|