| |
[16. Jan 2008|14:56] |
Ir diezgan grūti sev piedod tādu cilvēcisku vājību kā skaudība, jo tā mani piemeklē reti,
tādēļ, ka
1) ja es k-ko vēlos, es zinu, ka to varu dabūt/sasniegt.
2) es mēdzu saprast cēloņsakarības.
bet tās reizes, kad man tomēr skauž, ir nepatīkamas.
Tas nozīmē, ka neesmu papūlējusies.
:) |
|
|
| |
[16. Jan 2008|19:17] |
Es tiešām cenšos domāt pozitīvi, bet k-kas vienmēr to izjauc.
man šķita, ka beidzot tiešām no visa VISA atveseļošos ...
ieskrienu vannas istabas durvīs un tagad baidos, ka tik neesmu salauzusi kājai
pirkstu. Viss tumši zils. Bļaaaaaviens. I hate it.
Un vecākiem teikt negribās, bet uz slimnīcu aizbraukt gribās.
Tagad, kad man ir 18 par traumpunktu jau arī ņem naudu, vai ne ?
Tātad vajag tikai divas lietas : transportu un naudu.
Jauki.
Labi, pietiks žēloties. Eju atpakaļ uz darbu. Lai jums jauki. Saudzējiet sevi! :) |
|
|
| |
[16. Jan 2008|21:24] |
|
Vai Tu piederi pie tiem 3% latviešu, kuri jūtas laimīgi ? |
|
|
| |
[16. Jan 2008|21:25] |
Yo, man ir tumši zils kājas pirksts.
Izdomāju nebraukt uz traumām.
Toties atpakaļ ir smaids sejā, jo
Gustavs šodien paziņoja, ka viņam ir noslēpums,
bet viņš to man neteiks, jo tas ir
par viņu un mani :)))
Mana veselība skaļi bļauj, ka uz skolu šonedēļ man nespīd,
bet atkārtojos, ka no 5dienas līdz ar šuvju izņemšanu es pārtraucu slimot. |
|
|