|
12. Nov 2007|20:44 |
Es visu dienu klausos saldus love storijus, palīdzu izvēlēties skaistākās rozes.
Ārā snieg sniegs tādām baltām pūkām un aranžijā mēs dziedam a capella - "klusa nakts".
Šodien šķebina to klausīties. Gribas vnk daudz smēķēt ( un es to daru ), spēlēt
klavieres ( arī to es daru ) un ignorēt jebkādas sentimenta vai mīļuma pazīmes sevī.
Vienīgais uz ko es pašlaik tiešām esmu spējīga ir darbs un mācības.
Tas man šodien padodas. Stereometrijas sausās zināšanas un
esejas baltīšana uz plikiem faktiem. It kā jauki - pārmaiņas pēc.
Un mani tiešām nokaitinājuši visi tie jokainie ļautiņi, kam
baudu sagādā ar pirkstiem iekrampēties manās ribās.
Vai tiešām pēc kaut kā tik sāpīgi/nepatīkami kutoša man
būtu sajūsmā jāsmaida un jālūdz, lai tā izdara vēlreiz?
Ā, ja kas es neesmu dusmīga, tikai mazliet
un pamatoti ierāvusies sevī.
Jauku vakaru! |
|