| |
[25. Mar 2008|22:55] |
Hamlets nogurdināja.līdz iemidzināja.
Tik murgainu sapni sen nebiju redzējusi.
Kaut kāda izlase no skolas-devāmies uz kaut kādu konkursu upes krastā. Upe liela un krāčaina,bezgala duļķaina un pat krāsa bija pelēcīgi brūna. gar krastiem bija vai nu meži,vai arī zāle+smilgas līdz padusēm. bla bla bla tur bija sviests,bet viena epizode bija graujoša.
biju kkādā jauniešu bariņā un mēs gājām pīpēt pa kluso kaut kādu mistisku maisījumu starp ūdenspīpi un mauriņ`pīpi. tā kā sapnī figurēja arī mans nodaļas vadītājs Kļaviņš (!), tad protams,ka vajadzēja nolīst no viņa acīm. līdām gar taciņu gar upi,kur bija tās augstās smilgas.nogāze. tad kaut kas izvilka pleijerīti.uzlikām austiņas un neprātīgi trakojām-dejojām pie mūzikas,kas amn īsti nepatika.pagājām nost no ceļa. dejojām tajās smilgās pie meža,bet man bija bail no visādiem kukaiņiem un vispār nebija omulīgi.tad kāds piebilda,ka te apkārt ir mirušo dzīvnieku lauki. un tālāk es sapratu,ka mēs dejojām uz mirušām lapsām. visapkārt zem smilgām bija beigtu lapsu ādās.nebeidzamas plantācijas.. un tad pavērās skats,ka tas viss bija kaut kādā nolādētajā ielejā un mūsu nometne ir kalna augšā. un kļaviņš ar visiem pārējiem tik un tā redzēja kur mēs esam un ko daram.
jes.man šķiet,ka es kaut ko piemirsu. |
|
|