|
|
|
Jūnijs 15., 2010
09:15
tā, nu pēdējā laikā man regulāri kaut kādi sapņi rādās. kopš es esmu pasācis dzert alu katru dienu, ja tā jāatzīst. un brīžiem pat šķiet, ka tie sapņi ir jāpieraksta un tad palēnām jāsāk mācīties tos tulkot, bet nu redzēs vai kas sanāks, jo ar piezīmju blociņu jau nu gultā es nelikšos.
bet nu šīs nakts sapni es vēl atceros, lai arī esmu paspējis atvilkties līdz darbam un gandrīz jau kafiju izmalkot. tad nu nolēmu arī pierakstīt, ja nu vēl kādreiz gadās kāds sapnis, kuru neaizmirstu pirmajā pusminūtē pēc pamošanās ;o)
tātad es dzīvoju. nu ir tāda lieta kā dzīvoklis. un es esmu tajā iekšā. kāds tingeltangeļo pie durvīm. atveru. stāv tur tāds sirms vīrišķis īsiem mateļiem un apcirptām ūšelēm. vai es nevarot šamam palīdzēt? nu par ko ne. nokāpjam pagrabā un šams mani pieved pie kaut kādiem skaitītājiem, lai es pasakot ko tie rāda, viš tos cipariņus nevarot redzēt. nu nosaucu tos viņam, šams tos kaut kādos papīros pašrocīgi ierakstīja un es kāpu atpakaļ uz savu dzīvokli, tikai... aizdomājies uzkāpu ne uz to stāvu un saprotu, ka mana dzīvokļa ta nav... gaitenis vis tāds raibs pri raibs izkrāsots nu tāds, ka acis žilbst. tad tik atopos, ka nevis mans dzīvoklis ir pazudis, bet es vienkārši par augstu esmu uzkāpis. nu labi, kāpju vienu stāvu zemāk. atkal raibs pri raibs gaitenis, citādāki raibumi, bet vienalga acis žilbs. a dzīvokļa ta nav. kāpju vēl zemāk un atkal tas pats... kāpju vēl zemāk un atpazīstu ij savu gaiteni ij savas duravas. speros iekšā dzīvoklī ij figeju - tas vīrelis rakņājas pa manu katliņu kurā vārās saldētie dārzenīši ar sardeļkām. ķeksā ārā manas sardeļkas un ēdī nost. nez no kurienes ir uzradušies mani draugi, kas ar skatās uz šo vājprātu lielām nesaprašanas pilnām acēm. un tad vīrelis maniem draugiem paskaidro, ka ēdot tikai sardeļkas un atver ledusskapi, lai nodemonstrētu to, ka ir piepildījis to visu tikai ar sardeļkām... manas aces jau ir sapletušās tā, ka vairāk jau nu vairs nav kur. šams turpina klāstīt, ka tas jau neesot diži veselīgi, bet nu šam tā patīkot, bet, ka vot es esot tāds, kurš dzīvojot ļoti veselīgi ij rāda uz manu katliņu, no kura ir izleksējis manas sardeļkas, un saka, ka redz es vot dārzenīšus ēdot.
daļše storijs ar manu sardeļku izēdāju neturpinās. bet nelielai liriskai atkāpei par to māju ar raibajiem gaiteņiem. es savos sapņos tajā jau esmu bijis. atpazinu. ar visu klaiņošanu pa tiem gaiteņiem, tikai sapnis ar šo māju man bija kaut kad pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū.
bet nu atpakaļ pie sapņa turpinājuma. mēs ar draugiem atrodamies uz ielas pie viesnīcas Drēzdenē. fotografējam ko nu kurš - viens otru vai apkārtnes preļisķus. mani frendi jau iet uz priekšu, bet es vēl kaut ko mēģinu bildēt, kad paskatos frendu vairs nav, nu un es žigli sāku skriet, lai viņus panāktu tikai viņu nekur nav. tad nu es izmaldos pa dažādām ieliņām, pagalmiem, kur man brīžiem pa kādai ūdens pielei uzpil no salaistītām puķu kastēm. līdz beigās velkoties prom no kārtējā pagalma uz trepītēm sēž jaundzimušžurka, nu tāda pavisam plika un resna, un rozā, tikai tādas kārtīgas ķotkas izmērā. ar ķocīti, kurā iekšā kūņojas tikpat jaundzimuši žurkulēni... tad nu es tai žurkķotkai pajautāju kā lai tieku līdz centram. šī mani nopēta un fāterlandiski paskaidro, ka man visātrāk tur nokļūt būs vispirms ejot atpakaļ līdz alejai un tur pa kreisi un tālāk tikai un vienīgi taisni. šinī brīdī pa kāpnēm garām padrāžas kaut kāda meituška apgāzdama žurktanti ar visu žurkulēnu ķoci. es paņemu žurktanti rokā un apsēdinu viņu atpakaļ uz kāpnēm, tikai tagad viņa nez kāpēc ir īsta žurkas mazuļa izmērā. blakus nolieku arī ķocīti ar pārējiem žurkulēniem un eju meklēt ceļu. ceļu atrodu, aleju atrodu, aizeju pa labi, izeju čerez vārtiņiem, atskatos un tur ir smuks tilts. tas ir jānobildē. bildēju un kadrā iskrien viena no pazudušajiem frendiem, paskatos uz pasaulu bez fotoaparāta acu priekšā un redzu, ka arī pārējie jau deso šurp. visi tādi slapji. esot baigais lietus bijis. a es tāds saus un nekādu lietu ij nepamanīju. tā nu mēs visi satikāmies priecīgi pri priecīgi.
daļše es neskatījos, jo aizgāju uz tualeti. pēc tam tā arī vairs neaizmigu. pašam nu jau ir kļuvis interesanti, ko es vēl tādu jancīgu varētu naktīs nosapņot.
|
|
|
