|
|
|
Novembris 5., 2010
16:39
šodien gadījās neliels piedzīvojums. atnācu no sapulces (nu mums katru piekdienu ir visdarbinieku sapulce un tā notiek ēkā, kur' vietējā priekšniecība sēž), atslēdzu tās ēkas duravas, kurās es strādāju, velku no slēdzenes ārā atslēgu un puse no atslēgas paliek iekšā slēdzenē... [un šijā valstī ir taisīts tā, ka durvis no ārpuses var attaisīt tikai ar atslēgu, ne tā kā pie mums, pagriežot kliņķi]. vobšem stāvu es tur tā un blenžu uz to, ēēēē... nu jau jāsaka, bleķa gabalu, kas reiz bija atslēga, un mēģinu saprast, kas tad īsti ir noticis. ja man kāds būtu stāstījis, ka puse atslēgas var vienkārši palikt slēdzenē, kad tā tiek vilkta ārā, es nebūtu tādam notikumam ticējis, bet, ja tas notiek ar mani pašu... nu lab' es tur fiksi sāku saabražaķ; nostiprināju durvis, lai citi kolēģi varētu tikt iekšā un gāju meklēt kādu vietējo, kuram paprasīt, kam tagad īsti ir jāzvana, lai durvis tiktu padarītas lietojamas un kā es varu noorganizēt to, lai man pašam būtu atslēga un iespēja tikt iekšā darbā. vobšem viss atrisinājās fiksi. pāris stulbu jautājumu un zvans Frau D.. daļše man bija jāiet pie Frau D. pēc atslēgas; ij pa to laiku, kamēr es ļepatoju cauri pilsētai, Frau D. noorganizēja, ka tiek izsaukts atslēdznieks, kurš skaitās, ka ir atbildīgs par to ēku, kuras durvīs manas atslēgas gabals palika. dabūjis atslēgu atnācu tapakaļ un atslēdznieks jau ap slēdzeni cīnījās... bet kas par smuku puisi... katru dienu tik brīnišķīgus vīriešus redzēt negadās... tagad domāju, ka vajag speciāli salauzt atslēgu, lai viņu vēl kaut reizi redzētu... un pie tam... viņš ir mana vecuma... prosta iģeļnijs... kamēr šams ap slēdzeni cīnījās, es tur pat blakus stāvēju un vārda tiešajā nozīmē - palēnām kusu...
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
