|
|
|
Novembris 17., 2010
11:19
turpinot par sapņiem.
tātad sapnis nr. 1.
samērā īs gan bija. un labi, ka tā. tātad es it kā esmu un it kā tajā nemaz nepiedalos. it kā tur kaut kur malā un vēroju un notikumi uz mani nemaz neattiecas. vīrietis ar draugiem izdomā, ka jāsadzer, bet tā kā sieva viņam šādas izklaides neļauj, tad jādara tas tā lai sieva par to neuzzinātu. šim nolūkam viņam mājās ir ieviesta speciāla telpa. vobšem veči paņem šmigu. lai tajā telpā, par kuru sieva neko nezin, nokļūtu ir jāiet caur eju. lai tiktu šajā ejā, jāielien caur caurumu grīdā. pirmais ielien vīrs; viņa draugi apsēžas uz grīdas un arī leks caurumā iekšā, bet tad uzrodas sieva. draugi mērkaķātrumā pazūd caurumā sieva pakaļ, es arī. zem grīdas, izrādās ir milzīga telpa, līdzvērtīga izmēros kā istaba augšā. šīs telpas otrā galā var redzēt kā tie divi vīri ielec tādā pašā grīdas caurumā, bet man kaut kā iekšējais čujs saka, ka dzeramtelpa ir kaut kur augšā un ka šie divi nav pamanījuši, kur tas pirmais ir aizlīdis un lec pirmajā caurumā iekšā, ko pamanījuši, sieva pakaļ un es ar kaut kādiem, nez no kurienes uzradušamies bērniem arī... tur lejā ir daudzas plašas zāles kā kaut kādā pilī. visi barā mēs kaut kur ejam līdz nonākam pie divām telpām. viena ir milzīga zāle ar kārtīgu dzīru galdu, kas vai lūzt no ēdienu pārbagātības un otra ir neliela telpa ar mazu galdiņu (arī ar ēdieniem), pie galdiņa guļ divi cilvēki, bet sēdvietas ir četras. pie lielā dzīru galda guļ daudz ļaužu (pilnīgi neviens cilvēks nav nomodā. iekšējs čujs, ka kaut kas nav kārtībā un vajadzētu tā kā iet tālāk un razobratsa, no kurienes man tas čujs. bet tie vīrieši un tas sievišķis ne pa kam. snaikstās ap ēdieniem un tik visu nosmeķēt. nu ij sāka viņi kļūt miegaini un tā un beigās iesēžas brīvos krēslos un guļ nost. un es tur palieku viens ar bērniem. ij uz mani skatās viens meituks tā ap gadi četri, gaišiem mateļiem, kas sapīti divās peļastes resnuma biželēs, un saka: "es taču mammai teicu, ka nevajag neko ēst..." un turpina lielām acīm skatīties man virsū...
šinī brīdī zvana mans ļipofons. got sei dank! varu pamosties un atgriezties realitātē, un atkal būt bez bērniem. nepietiek ar to, ka man jau dzīvē vienreiz bija iesmērēts bērns, tad tagad man jau bērnus (un pie tam vēl vairākus) sapņos sāk iesmērēt. žuķ kakajo to.
sapnis nr. 2
redzēts nākamajā naktī pēc tā apbērnošanās sapņa. tātad darbība it kā sākas Kanādā. nu nosacīti; vismaz, kad es pasitos gaisā, tas zemespleķis apakšā stipri līdzinājās tam kā Kanādu zīmē uz kartes. tātad sākās, ja... nu un iesākumā bija process. es ar savām mazajām maigajām ķepiņām no kaut kāda koka un finieriem gatavoju lidparikti. kaut ko līdzīgu ne ta planierim, ne ta lidmašīnai. spārni tiek veidoti, ievērojot klasiskas lidmašīnas spārnu formu, tikai proporcionāli attiecībā pret centrālo daļu stipri garākus. spārnu aizmugurējā mala tiek taisīta kustīga (ķipa, lai varētu regulēt augstumu tai lidpariktei). starpā abiem spārnie tiek veidots kaut kas kastei līdzīgs. vieta, kur es pats varētu stāvēt kā pie katedras, kuras vidū ir viens kloķis (ar kuru var regulēt gan spārnu kustīgās daļas, gan astes kustīgās daļas). nu un kad tas verķis bija uztaisīts, es lidoju. šķiet, ka tā konstrukcija pacēlās gaisā izmantojot tikai un vienīgi vēju, bet tā kā gaisā esot tas verķis pārvietojās pilnībā neatkarīgi no vēja virziena, tad iespējams tur vēl kaut kas hitreņka bijis tomēr iebūvēts iekšā. nu un lidoju es it kā virs okeāna, un tur apakšā kaut kādas apdzīvotas salas bija, tikai tās man nekādi nelīmējās kopā ar musu pasaules ģeogrāfiju. vienā vietā es arī piezemējos. izskatījās pēc parasta blokmāju pagalma. tikai tas, ka iekšējais čujs saka, ka nav tas gluži parasts pagalms. brīdī, kad sākās kaut kāds uguņošanais pāsākums es cēlos atkal gaisā un laidos prom. kas būtu noticis tālāk, man tā arī neizdevās uzzināt, jo ļipofons sāka bļaut, ka ir jāslinas augšā un jāvelkas uz darbu. vot neraža! a es gribēju zināt, kas būs... šķita tik interesanti.
|
|
|