|
[20 Feb 2007|12:00pm] |
Čau, es te tā bišķi grimstu dubļos.
Padodiet, lūdzu, man palīdzīgo roku.
Tā mētājas kautkur tur, pie tā ciņa ar garo zāli.
Arī kārtīs izbirušajās,
Atrodiet, lūdzu, Pakārto un Zvaigzni.
Jo pakārtie neslīkst.
Tāpat kā salstošie nesadeg
Tāpat kā nošautie neaizmieg.
Ievainotie nedzird citu kliedzienus.
Tikai savus.
Bet es palīdzēt nevaru.
Es te tā vēl bišķi grimšu, bet ja savajadzēsies,
Pasauciet, es atnākšu.
Paldies.
Un uzvēlās man kārtējā nopūta.
Ar Brežņeva uzacu cienīgu skatienu durkli,
Nicību acīs.
O! Paldies! Arī Nāve atradās.
Čau, es Tevi meklēju.
Kur Sātanu liki?
Teicu, lai neatstāj vienu,
Cilvēkam taču vientuļi.
Ielūkojies manā stulbuma un tukšuma akacī.
Tur skaisti grēki spoguļojas.
Un svētie sevi apbrīno.
Saprotiet, es gāju
Un mājās mājas aizmirsu.
Sevī kliedzu
Meklēju mājas
Tavos sapņos.
Bet nevaru atrast.
Sapņu maldugunīs.
Neko nesaprotu.
Apjucis...
Es vēl padzīvošu.
Mazliet.
|
|