| Sniegs. |
[19 Jan 2007|06:58pm] |
Es aizgāju. Platie soļi šķēla ielu tieši pa vidu. Zem kājām nebija balto strīpu. To vietā bija gareniski salikti senie bruģakmeņi, kas šaurā ķēdītē iezīmēja abu ielas puses bruģa satikšanās vietu.
Domas raustīja iekšas, jo nekādi nespēju savākt savas kļūdas. Nē, pat nebija vajadzība atrast tās, jo jutu, kur tās ir. Galvenais bija novērst tās. Bet izdarītās vajās visu mūžu, līdz piedošanai, līdz aizmiršanai, līdz nāvei. Sekas durās ne tikai manī. Un tas ir pats svarīgākais.
Paātrinājis soli, panācu kādu cilvēku un palūdzu, cik ir pulkstenis. Nepalēninot gaitu, no viegli uz manu pusi vērstās sejas, saņēmu atbildi: "Kautkur ap pussešiem..." Pat īsti neredzēju acis. Tikpat ātri cilvēks arī aizgāja. Es apstājos. Īstenībā man pilnīgi nemaz nevajadzējas zināt, cik ir pulkstenis. Gribēju tikai dzirdēt balsi un ieskatīties acīs.
Turpināju ceļu citā virzienā kopā ar domām. Kad no priekšā ejošajiem vīriešiem atdalījās smēķu dūmu mākonītis un ietriecās man tieši sejā, es ievēroju, ka nebiju ievērojis savas rokas. Tās bija pasalušas. Nē, to es biju ievērojis krietni pirms, bet nepievērsu uzmanību.
Paprovēju pirkstus... Nu strādā jau, bet stīvi un bremzēti gan diezgan. Oranžajā laternu gaismā nemanu, cik sarkanas kļuvušas šīs rokas. Beidzis savu dumjo roku inspekciju, novietoju tās slapjajās un aukstajās kabatās. Siltajā guļ Antimons. Es aizmiegu ar viņu otrajā siltajā kabatā...
Sāk sāpēt. Izsķiru arī tur, locītavā, kur satriecu iepriekš, pirms mātes dusmām.
Liekas esmu nodevis ko svarīgu. Ļoti.
Rīt braukšu... Kur braukšu, grūti paskaidrot...
Bet es taču atgriezīšos!
|
|