|
[21 Nov 2006|04:01pm] |
Debesis bija vienmērīgi piepildītas ar dzeltenīgiem mākoņiem. Saules gaisma caur šo slāni visu apkārtni krāsoja diezgan gaišā, netīri dzeltenīgā krāsā. Vai varbūt apkārtne bija netīra, nevis krāsa...
Viņš gāja pa daudzos gados iemītu platu, pamatīgi noblietējušos taku, kad veda caur vienu no daudzajiem nelielajiem zaļajiem taisnstūriem, kuri dzīvi gulēja viscaur rajonam, starp piecstāvu blokmāju un tipisku autostāvvietu.
Bez netālo putnu skaļās čivināšanās, gaisa plašumā izskanēja arī tāda kā dziedāšana vai melodija. Kā sirēnu dziedāšana... Likās tā ir tik labi dzirdama un skaļa, ka pus pasaule to klausās. Viegli jaušami viena otru nomainīja ļoti augstas, metāliski dzidras, garas skaņas, kuras gan nevarētu saukt par čīkstēšanu. Tā klusi sākās, arvien pastiprinājās, līdz sasniedza pašu augstāko punktu, šajā brīdī nedaudz izmainot savu tonalitāti, un tad tikpat pakāpeniski, kā sākās, tā apklusa. Apmēram desmit sekundes katra veica šo nelielo kompozīciju. Pietam katrai no blasīm, tās augstums mazliet atšķīrās no citām, tapēc tās plūstoši mainoties, veidoja tādu kā savdabīgu, šķietami nebeidzamu melodiju, kautgan retu reizi komponists bija paredzējis arī gaužām īsu klusuma pauzi, kas ļāva klausītājam dzirdēt daudzkārtējo pēdējās nots atbalsi visā plašajā apkārtnē. Tikpat reti balsis dažreiz sāka skanēt divbalsīgi vai kanonā, izskanot divreiz vai pat trīsreiz skaļāk kā parasti.
Viņš klausījās šo skaņdarbu... Ikdienišķā domu kņada bija itkā palikusi kautkur iepakaļ... savrupi.
Negaidīti viņa dvēselē ietriecās apjausma. Nevis domu veidā, bet kā sajūtas. Nē, tās nevar saukt ne par sāpēm, ne par skumjām,ne sajūsumu, vai vēl kā. Tās ir neaprkastāmas. Šī apjausma uz mirkli sažņauda un sagrieza visus netveramos dvēseles organoīdus. Radušās sajūtas atbalsis lika viņam apstāties un aizmirst ne tikai gaisā vibrējošo dziesmu, bet pat visu apkārt notiekošo. Pareizāk sakot sajūta bija tik intensīva, ka tā uz brīdi izdzēsa apkārtni, laiku.
Attapies viņš iztaisnojās un lēni pacēla galvu pret debesīm un, aplūkojis smalko bērza bezlapu zaru loku sarežģīto zīmējumu pret dzeltenīgajām debesīm... viņš atcerējās un pasamidīja...
|
|