| Bērnība. |
[31 Oct 2005|01:09pm] |
Labdien! Mani sauc Emīls. Es eju bezmaksas valsts skolā. Esmu priecīgs, ka valsts man spiež pavadīt deviņus gadus skolas solā. Tur es mācos viskautko, kas man pilnīgi neinteresē. Es stundās labāk zīmēju vai rakstu, bet tad skolotaji uz mani dusmojas un speiž man darītto, ko viņi liek. Starpbrīžos ir ļoti skaļi. Man bieži pēc skolas sāp galva. Ja es nemācīšos to, kas man neinteresē, tad es dabūšu sliktas atzīmes un vecāki uz mani būs dusmīgi. Saka, ka ar sliktām atzīmēm nevar dabūt darbu nākotnē, bet man tā liekas, ka darbā būs tāpat kā skolā. Tur mācīs un liks darīt to, ko es negribu. Un es vēl nesaprotu kapēc cilvēkiem jāstrādā ne priekš sevis... Pēc skolas man ir liels nogurums, jo skola ir mokoša. Labi, ka mana zemapziņa, lika manam prātam aizmirst bērnudārzā pavadītos gadus, jo zemapziņa ir laba... Viņa cenšas palīdzēt aizmirst sliktas atmiņas. Žēl, ka vecāki, pirms mani radīja, nepadomāja, ka man bērnudārzā un skolā būs ļoti grūti. Laikam vecumdienās, kad atcerēšos bērnību, tad man atmiņā atausīs tikai fragmenti, jo pārējo manu bērnību apēda skola un bērnudārzs. Arī ar vecākiem reti bija labi, jo pārsvara viņi kādam strādāja un bija ar viskautko aizņemti. Bet laikam tas viņiem labāk patika, nekā būt kopā ar saviem bērniem. Viņi pastāstija kapēc viņi strādā, bet es vienalga nesapratu, kapēc viņi labāk strādā un ved mani tur, kur man nepatīk, nevis rada laimīgu laiku kopā ar saviem bērniem. Teica ka tā iekārtota pasaule, bet es lūdzu, lai viņi to maina. Tagad, pēc vairākiem gadiem, es sapratu, ka vecāki negrib mainīt pasauli, lai bērniem būtu labāk, tapēc es centīšos viens pats.
Citu bērnu tēti un māmiņas... Padomājiet vai jūsu bērnam ir patiešām labi, un vai viņi arī klusībā nelūdz, lai jūs darītu viņiem labāku pasauli...
|
|