| Ko Zeme mums varētu pateikt? |
[25 Oct 2005|01:19pm] |
Pēdējā laikā cilvēki gan palikuši ļoti negudri un nezin kapēc sākuši mani ļoti sāpināt. Tā jau es priecajos par viņiem, bet gribas tomēr pateikt, kas man dara sliktu.
Ļoti nelāgi man ir no tiem veidojumiem un manis. Tur dzīvo daudz cilvēki. Nav labi tik daudziem dzīvot kopā, jo tā es nevaru jūs uzturēt. Šīs pilsētas rada mākslīgus atkritumus, kurus man grūti pārstrādāt un gāž manās dzīslās vai samet lielās čupās. Tur viss tiek uzturēts mākslīgi un nedabiski. Paši cilvēki tur lēnām saindējas. Tajās vietās neviens, pat es, nevaru viņiem īsti palīdzēt. Visu paši cenšas, bet nevar. Par mani galīgi aizmirsuši tur dzīvojošie. Arī tās mašīnas man ļoti kaitē. Grūti jau elpot palicis, cik to daudz. Un lej tajās mašīnās to, ko izsūc no manis. Drīz es palikšu bez asinīm, ja tās visas padarīs par indīgām, smacējošām gāzēm.
Daudzus citus minerālus, rūdas un iežus rok ārā no mana ķermeņa un nesaprot, ka man arī tie ir vajadzīgi. Sarok tādas lielas rētas un tā arī atstāj. Cilvēki iznīcina vissarežģītākos organismus, lai taisītu kautkādas primitīvas ierīces, kas nespēj dot nekādu labumu, bet tikai apgrūtina mani un pašus cilvēkus. Pāri visai virsmai cilvēki man izveidojuši visādus kanālus, ceļus, vadus, līnijas. Nekā netieku skaidra kapēc tādi vajadzīgi...
Daudzās vietās manu ādu padara jēlu ar arkliem un visādām citādām mašīnām un kaisa tajā visādas indes, domādami, ka tās palīdzēs. Pēctam lielā laukā iesēj viena veida augus, kas pamīšus augot man dara labu, bet lielā laukā augot kaitē. Jāsēj pamīšus. Un kad novāc manis dotos augļus, tad neko neatdod atpakaļ. Vai tiešām cilvēki ir tik skopi? Un grib lai nākamgad atkal būtu laba raža kautgan vecajā vietā visu spēku atdevu augļiem, bet man neiedeva ar ko atjaunoties.
Pēdejā laikā cilvēki izcirtuši lielu daļu ļoti vajadzīgo mežu. Lielas manas virmsas platības palikušas ļoti sausas, bet citas atkal ļoti slapjas. Neesmu vesela, jo nav mežu. Arī drīz elpot kļūs ļoti smagi, ja nebūs vairāk koku. Meži ir galvenais, kas man vajadzīgs. Bez tiem es nekā nevaru dzīvot.
Cenšos saturēt savas zemestrīces, plūdus, sausumus un citas lēkmes, bet nu jau ļoti grūti man paliek. Mēģinu visādi cilvēkiem pateikt, lai tā nedara. Es ļoti gribētu dzīvot ar viņiem kopā. Es dotu cilvēkiem ēdienu un visu vajadzīgo un viņi man dotu dzīvesprieku un laimi. Ceru, ka cilvēki laikā attapsies. Es centīšos izturēt cik varēšu.
|
|