Dipadu dapadu

Fakti

Thu, 03 Sep 2009 11:42:43 GMT

Ieva paradīzes dārzā apēda ābolu

Ābols ir vitamīniem bagāts auglis, bet tas ir saņēmis daudz sliktu vārdu kā "aizliegtais auglis", kuru Ieva nogaršoja Ēdenes dārzā, tādējādi nolemjot cilvēkus ciešanām zemes virsū. Tomēr nevienā vietā Bībeles stāstā par Ādamu un Ievu ābols nav minēts. Ir minēti "koka augļi, kas ir dārza vidū". Labi, tas VARĒTU būt bijis ābols, bet tas tikpat labi varēja būt mango, aprikoze vai vēl kaut kas cits.

Ņūtonam trāpīja ābols

Ābols ir ieņēmis svarīgu lomu arī stāstā par seru Īzaku Ņūtonu, kurš, pārdomās iegrimis, sēdēja zem koka, kad ābols uzkrita viņam uz galvas. Ābolam paveicās, un tas sniedza iedvesmu par gravitācijas likumiem, citādi ābolam nekad netiktu piedots. Tomēr, lai arī šis stāsts ir interesants un pamācošs, tas visticamāk tomēr nav taisnība. Stāsts pirmoreiz tika publicēts Voltēra esejā ilgi pēc Ņūtona nāves. Pirms tam šos stāstu bija stāstījusi vienīgi Ņūtona māsasmeita Katrīna Konduita. Šis stāsts gandrīz noteikti ir izdomājums.

Volts Disnejs uzzīmēja Mikimausu

Viens no pasaules zināmākajiem multiplikācijas filmu varoņiem ir Mikimauss, ko piedēvē Voltam Disnejam. Tomēr ideja par Mikiju radās Volta Disneja galvenajam animatoram Ubam Aiverksam. Disnejam, kurš nekad nebija bijis labs mākslinieks, būtu bijis grūti uzzīmēt tādu varoni, kurš būtu varējis viņu padarīt slavenu. Par laimi, Aiverkss bija zināms kā pasaules ātrākais animators. Viņš vienpersoniski divu nedēļu laikā uzzīmēja pirmo filmu par Mikiju Plane Crazy (1928), uzzīmējot vidēji 700 zīmējumus dienā. Tomēr arī Disnejs piedalījās Mikija tapšanā – kad pēc dažiem gadiem parādījās skaņu filmas, viņš ieskaņoja Mikija balsi.

Marija Antuanete teica "Lai viņi ēd kūkas"

1776. gadā Žans Žaks Ruso aprakstīja kādu atgadījumu, kas esot atgadījies pirms kādiem 25 gadiem. Šajā stāstā kādai (vārdā nenosauktai) dižai princesei esot pastāstīts, ka lauciniekiem neesot maizes. "Tad lai viņi ēd kūkas," princese atbildējusi. Kad Ruso rakstīja šo stāstu, Marija Antuanete bija 11 gadus vecs bērns Austrijā. Franču revolūcija sākās tikai pēc 23 gadiem. Mītu, ka tieši Antuanete esot teikusi šos vārdus, visdrīzāk radīja revolūcijas propagandisti, lai ilustrētu viņas vienaldzību pret Francijas cilvēku nedienām.

Lielā vilciena aplaupīšana bija pirmā mākslas filma

Kad 1903. gadā tika izveidota filma "Lielā vilciena aplaupīšana", tajā tika izmantoti vairāki jauni paņēmieni, tai skaitā tuvplāni, sarežģīts scenārijs un kadru montāža. Tomēr pirmā mākslas filma bija tikai 10 minūtes gara (mūsdienās pat vairums īsfilmu ir garākas). Pirmā pilnmetrāžas mākslas filma bija Austrālijas "Kellijas Gangas stāsts", kas tika izlaista jau 1900. gadā. Savukārt, vispār pirmās dokumentālās filmas tika radītas Francijā jau 19. gadsimta beigās, tomēr nav īsti zināms, kura no tām bija pirmā.

Van Gogs nogrieza sev ausi

Van Gogs ir zināms kā tipiskais mākslinieks, kurš cieta badu, dzīves laikā pārdeva tikai vienu savu gleznu un strīda laikā ar Gogēnu nogrieza savu ausi, drīz pēc tam izdarot pašnāvību.

Lai arī viņš tiešām piedzīvoja traģisku galu un viņš savas gleznas nevarēja pārdot, ir jāatzīmē, ka lielāku savas dzīves daļu viņš pavadīja kā mākslas skolotājs un gleznu tirgotājs. Tikai astoņus savas dzīves gadus viņš nodarbojās ar glezniecību, kas ļauj arī izskaidrot, kādēļ viņš nenomira badā. Tāpat viņš arī nenogrieza sev visu ausi, tikai daļu no kreisās auss ļipiņas. Sāpīgi, tomēr ne tik briesmīgi, kā varētu padomāt.

Napoleons bija maza auguma

Daži uzskata, ka Napoleona vēlme iekarot bija vēlme kompensēt viņa paša mazā auguma mazvērtības kompleksu. Tomēr tā nav. Patiešām, Napoleonu mēdza dēvēt par Mazo Kaprāli, tomēr viņa augums bija 170 centimetri – tātad viņš bija garāks par vidusmēra 18. gadsimta francūzi. Kādēļ tāda iesauka? Viņa militārās karjeras sākumā, kareivji viņu tā iedēvēja, lai uzsvērtu viņa relatīvi zemo dienesta pakāpi. Šis vārds pielipa, un tika lietots arī tad, kad viņš jau bija Francijas imperators.

Karalis Džons parakstīja Lielo hartu

Lielā harta ir zināma kā Anglijas vēstures robežlīnija, kurā tika ierobežotas Anglijas karaļa tiesības, liekot pamatus demokrātiskam valsts pārvaldes modelim. Gleznas attēlo, kā karalis Džons paraksta Lielo hartu 1215. gadā. Diezgan precīzi, tomēr ir viena nianse. Džons visticamāk bija analfabēts. Jebkurš, kurš ir aplūkojis kādu no četriem Lielās hartas oriģināliem, var redzēt, ka viņš savu piekrišanu ir apstiprinājis ar karaļa zīmogu. Parakstīties nevajag.

Magelāns apceļoja pasauli

Gandrīz visi zina divus faktus par portugāļu ceļotāju Ferdinandu Magelānu. Pirmkārt, viņš bija pirmais, kas apceļoja pasauli; otrkārt – viņa vēsturiskā ceļojuma laikā viņu nogalināja Filipīnu iezemieši. Protams, abi šie fakti ir pretrunīgi. Magelāns patiesībā nobrauca tikai pusceļu apkārt pasaulei, un viņa vietā ekspedīciju līdz galam novadīja viņa vietnieks Huans Sebastians Elkano.

Brīvmūrnieki

Sat, 15 Aug 2009 09:38:26 GMT

Brīvmūrnieki.

Lokusta

Sat, 15 Aug 2009 09:17:25 GMT

Zināmākā antīkā laikmeta slepkavotāja ir Lokusta, kuru uzskata arī par pirmo sērijveida slepkavu, kuras noziegumi fiksēti dokumentos. Mūsu ēras pirmajā gadsimtā Romas provincē Gallijā, tagadējās Francijas teritorijā dzimusī Lokusta jau kopš bērnības bija apguvusi, kā tagad teiktu – fitoterapiju jeb herbālo medicīnu, kurā tiek izmantoti dažādi augi un to ekstrakti. Četrdesmitajos gados Lokusta ieradās impērijas galvaspilsētā Romā, kur ātri nonāca pie secinājumā, ka netrūkst ietekmīgu un bagātu romiešu, kuri ar prieku pasteidzinātu savu radinieku nāvi. Pieprasījums rada piedāvājumu un Lokusta kļuva par profesionālu indētāju.</span></p>

Lokustas dzīvesstāstu vēlāk aprakstīja Apulejs – slaveno “Metamorfožu” autors, tādēļ arī informācija par slaveno indētāju ir saglabājusies nākamajām paaudzēm. Lokusta tika arestēta neskaitāmas reizes, taču viņai vienmēr atradās ļoti ietekmīgi aizbildņi, kuri paglāba indētāju no soda. Visticamāk, ne jau siltu jūtu, bet gan personiskās drošības dēļ. 54. gadā pie Lokustas vērsās tobrīd tronī esošā imperatora Klaudija sieva Agripīna – iepriekšējā imperatora Kaligulas māsa un Klaudija adoptētā dēla Nērona māte. Tā kā Klaudija īstajam dēlam Britānikam (no viņa trešās sievas Mesalīnas) tobrīd bija tikai 13 gadu, Agripīna nolēma pasteidzināt Klaudija aiziešanu, lai troni ieņemtu jau atbilstošu vecumu sasniegušais Nērons, un viņai tas arī izdevās. Imperators Klaudijs, pēc daudzu vēsturnieku domām, devās uz viņpasauli, saēdies indīgas sēnes.

Klaudija nāve bija tik savāda, ka visas aizdomas krita uz Lokustu, kurai nekavējoties tika piespriests nāvessods, taču Nērons indētāju pažēloja burtiski pēdējā brīdī – apmaiņā pret īstā troņmantnieka Britānika nāvi. Britāniks arī pavisam drīz sekoja savam tēvam, bet Lokusta līdz pat Nērona nogalināšanai 68. gadā bija viņa uzticības persona nevēlamu cilvēku likvidēšanas jautājumos, kā arī atvēra īpašu skolu, kurā apmācījā topošās indētājas. Nērona pēctecis Galba, drīz pēc uzkāpšanas tronī, pavēlēja sodīt Lokustu ar nāvi, un sods arī nekavējoties tika piemērots, kas esot izraisījis romiešos milzu sajūsmu.

Lokustas tiesības uz senākās sērijveida slepkavas titulu apstrīd ķīnieši, kuri par tādu uzskata Hanu dinastijas imperatora Jinga brālēnu Lū Penglī, kurš 144. gadā pirms mūsu ēras tika iecelts par Džidongas provices pārvaldnieku. Kā vēstī atsevišķi ķīniešu vēsturnieki, Lū Penglī vakaros regulāli devies cilvēku medības, lai slepkavotu vienkārši izpriecas dēļ. Pārvaldnieku vienmēr pavadījuši 20 – 30 vergi, kā arī viņa rokaspuišu bars, kas sastāvējis no notiesātiem, taču Penglī apžēlotiem noziedzniekiem.

Penglī Džidongas provincē valdīja 29 gadus, līdz viena no nogalinātajiem dēls nosūtīja sūdzību imperatoram. Tika noskaidrots, ka pārvaldnieks nogalinājis vismaz 100 cilvēku, par šīm slepkavībām zinājuši visi, kamdēļ cilvēki naktīs baidījušies iziet no mājām, un tiesa piesprieda Penglī nāvessodu. Tomēr imperators nepieļāva, ka ar nāvi tiek sodīts viņa radinieks, un sods aprobežojās ar visu titulu un īpašumu atņemšanu un izsūtīšanu trimdā.

</span>

Marija Madelēna d’Obreja

Sat, 15 Aug 2009 09:16:04 GMT

Jāpiebilst, ka de Raiss nav vienīgais plaši zināmais franču aristokrāts – sērijveida slepkava. Tāpat labi zināma ir marķīze de Brinviljēra jeb Marija Madelēna d’Obreja (1630. – 1676.), kuru slavenu padarīja Aleksandra Dimā vecākā romāni. Marķīze, kā tagad teiktu, mantkārīgos nolūkos, noindēja savu tēvu, brāli un divas māsas izmantojot tā dēvēto Tofānas ūdeni. Šī ļoti spēcīgā inde, ziņas par kuras sastāvu līdz mūsu dienām ziņas nav saglabājušās, tapa 16. gadsimtā Itālijā, un tika pielietota galvenokārt lai potenciālās atraitnes varētu atbrīvoties no nevēlamiem vīriem. Tofānas ūdens, kuru esot izgudrojusi kāda Palermo iedzīvotāja vārdā Džūlija Tofāna, viduslaiku Itālijā paņēma tūkstošiem dzīvību, bet pēdējās liecības par tā esamību saglabājušās 17. gadsimta beigās, kad ar Tofānas ūdeni tirgojies itāļu ķīmiķis un pie viena arī indētājs Eksili (īstajā vārdā Nikolo Egidi), kuram brīnumainā kārtā izdevās nomirt savā nāvē un sirmā vecumā. Galantā de Brinviljēra bieži arī mēdza apmeklēt slimīcas un nabagu patversmes, pēc kurām tajās krasi pieauga mirstība, un šis fakts, kā arī baumas, piesaistīja baznīcas uzmanību. Uzzinājusi par pret viņu sākto izmeklēšanu, marķīze mēģināja bēgt, taču tika panākta un spīdzināšanas laikā atzinās virknē slepkavību. 1676. gada 17. jūlijā marķīzei de Brinviljērai tika nocirsta galva, bet viņas līķis – sadedzināts uz sārta.

Žils de Raiss

Sat, 15 Aug 2009 09:14:12 GMT

Ne mazāk zināms par Lokustu ir arī franču aristokrāts Žils de Raiss (1404. – 1440.). Lielisku izglītību ieguvis bruņinieks, kurš kādu laiku cīnījās arī Francijas nacionālās varones Žannas d’Arkas vadītajā armijā, pie kam ieņemot ne jau zemākos amatus un izpelnoties karaļnama pateicības, de Raiss 1435. gadā tomēr atstāja dienestu, jo mierīgākos apstākļos viņa militārā karjera apstājās. Bruņinieks atgriezās savos plašajos īpašumos un pievērsās okultismam, cerot ar tā palīdzību atkal pacelties slavas un varas virsotnēs. Kā vēlāk tika skaidrots, kāds okultists vārdā Frančesko Prelati bija pārliecinājis bruņinieku, ka panākumi neizpaliks, ja viņš upurēs dēmonam vārdā Barrons mazus zēnus. Tiesa, šis skaidrojums bieži tiek apšaubīts, jo reliģiozajiem tiesnešiem bija nepieciešams kāds racionāls pamatojums aristokrāta nežēlībai. Uzmanība de Raisam tika pievērsta, kad viņš kāda reliģiskā disputa laikā 1440. gada sākumā tieši baznīcā nolaupīja kādu pavisam jauniņu mācītāju. Lai cik liela arī nebūtu zemes īpašnieku vara viduslaikos, baznīca ar šādu patvaļu negribēja samierināties, un sāka savu izmeklēšanu, kuras laikā atklājās, ka Žils de Raiss vainojams neskaitāmās cilvēku nolaupīšanās un slepkavībās. Pēc garīdzniecības prasības pret de Raisu augustā tika nosūtīta karaļa armija, kura sakāva bruņinieka spēkus un atbrīvoja tuvu nāvei esošo jauno mācītāju. Pats de Raiss un viņa tuvākie līdzgaitnieki tika apcietināti 15. septembrī. Izmeklēšanā tika noskaidrots, ka bruņinieks nolaupījis lielu skaitu zēnu, galvenokārt zilaicainus blondīnus, kāds pats bijis bērnībā, turējis tos gūstā, regulāri izvarojot un spīdzinot, bet beigās nogalinot. Kā tika apgalvots, īpašu baudu viņam sagādījis sasniegt orgasmu, vienlaikus nogalinot upuri. Precīzs de Raisa upuru skaits nav zināms, jo lielākā daļa līķu tikuši sadedzināti vai aprakti. Par ticamu uzskata skaitli 80 – 200 nogalināto robežās, lai gan daži vēstures pētnieki min pat 600 nogalināto. Žils de Raiss un divi viņa tuvākie līdzgaitnieki tika pakārti Nantē 1440. gada 26. oktobrī.

Peters Stamps

Sat, 15 Aug 2009 09:08:20 GMT

Vienīgais nearistokrātiskais izņēmums šajā sērijveida slepkavu plejādē ir Peters Stamps – it kā sērijveida slepkava un kanibāls, kurš vairāk zināms kā Bedburgas vilkatis. Stamps bija pārticis fermeris Bedburgas grāfistē Vācijā un ļoti ietekmīgs vietējās sabiedrības loceklis. 1589. gadā Stamps (viņa dzimšanas dati nav saglabājušies) tika apsūdzēts vilkatībā un vampīrismā, kā arī incestā ar savu meitu Sibillu. (Dažus gadus iepriekš viņš bija kļuvis atraitnis, un pēc sievas nāves dzīvoja kopā ar savu attālu radinieci Katerīnu.)

Spīdzināšanas laikā Stamps atzinās, ka nogalinājis un apēdis četrus bērnus, kā arī tāpat izrīkojies ar divām grūtniecēm un viņu vēl nedzimušajiem bērniem. Viņam izpildītais nāvessods ir viens nežēlīgākajiem visā viduslaiku raganu un vilkaču prāvu vēsturē. Stamps, salauztām locītavām, tika pienaglots pie liela riteņa un velts uz soda izpildes vietu, kur pirms galvas nociršanas un sadedzināšanas vēl tika pakļauts spīdzināšanai ar nokaitētu dzelzi. Nāvessods tika izpildīts arī viņa meitai un piedzīvotājai, kuras pirms sadedzināšanas lēnām un mokoši nožņauda. Zeme soda izpildes vietā pēc tam tika uzarta.

Šeit gan jāpiebilst, ka īstas pārliecības par to, vai Stamps tiešām bijis maniakāls slepkava, vai arī vienkārši kļuvis par upuri vietējo vareno savastarpējās cīņās nav. Vietējā kopienā ietekmīgais Stamps bija luterānis, bet tiesneši – katoļu baznīcas amatpersonas, un pati prāva notika laikā, kad ritēja nežēlīga cīņa par varu starp abu konfesiju pārstāvjiem.

Elizabete Batorija

Sat, 15 Aug 2009 08:56:45 GMT

Leģendāra vēsturiskā personība ir Elizabete Batorija (1560. – 1614.), ungāru grāfiene, kura nežēlīgi mocīja un nogalināja vismaz 600 jaunu sieviešu un meiteņu. Līdzīgi kā leģendārajam grāfam Drakulam (kura literārais tēls daudzkārt pārspēj realitāti, jo Drakula nebija nedz vampīrs, nedz nemotivēts slepkava, lai gan izcēlās ar ārkārtīgu nežēlību pret pretiniekiem un ienaidniekiem, parasti priekšroku dodot tādam nāves soda izpildes veidam, kā sēdināšana uz mieta), arī Elizabetes Batorijas dzimtā puse ir Transilvānija tagadējā Rumānijā, kura tolaik bija Ungārijas sastāvdaļa, bet viņas tēvs un vectēvs bija Transilvānijas vojevodas. 15 gadu vecumā Elizabete aprecējās ar augstmani Ferencu Nadašdi, kurš uzdāvināja viņai savu pili Čahticē, tagadējā Slovākijā. Tieši Čahticē – Slovākijas Karpatos, Elizabete Batorija arī izvērsa savu darbību.

Ungārijas – Turcijas kara laikā (1593. – 1606.) Nadašdi tika iecelts par ungāru armijas virspavēlnieku un mājās gandrīz nebija sastopams, kas deva viņa dzīvesbiedrenei plašu rīcības brīvību. Izglītotā – viņa brīvi pārvaldīja četras valodas, Elizabete Batorija sāka nodarboties ar šķietamu žēlsirdību. Uz Čahtices pili it kā lai par viņām parūpētos, tika vestas jaunas sievietes, kuru vīri bija krituši karā vai atradās turku gūstā, tāpat arī turku kareivju izvarotas meitenes. Par šīm sievietei un meitenēm neviens neinteresējās, tādēļ arī ilgu laiku palika neievērota viņu pazušana bez vēsts.

1604. gadā Ferencs Nadašdi 47 gadu vecumā mira no kaujas laikā gūtiem ievainojumiem, un Elizabete Batorija kļuva par Čahtices pils un citu vīra īpašumu mantinieci. (Pēc citām ziņām, karavadoni milzīgās ietekmes dēļ nogalinājuši karaļa Matiaša sūtīti slepkavas.) Tomēr vēl neilgi pirms karavadoņa nāves, 1602. gadā, noslēpumainajai sieviešu un meiteņu pazušanai, kā arī apkaimē dzirdamajām baumām uzmanību pievērsa vietējais luterāņu mācītājs, kurš par tām paziņoja uz Vīni – Austroungārijas impērijas galvaspilsētu, pamatoti uzskatot, ka Ungārijā neviens neticēs apgalvojumam, ka nacionālā varoņa sieva varētu būt asiņaina slepkava. (Faktiski Austroungārija tika izveidota kā divu neatkarīgu valstu savienība, taču galvenā vara ar laiku nonāca Vīnes rokās, lai gan ungāru autonomija bija ļoti plaša.)

Ilgāku laiku sūdzība palika bez ievērības, jo austrieši baidījās izjaukt impērijas trauslo līdzsvaru, iejaucoties ungāru iekšējās lietās. Tomēr 1610. gadā Ungārijas karalis Matiašs pats izšķīrās sākt izmeklēšanu pavisam neprozaiska iemesla dēļ – savulaik Ferencs Nadašdi bija karalim aizdevis ievērojamas naudas summas, kuras nu vēlējās atgūt viņa atraitne. Karalim palika žēl naudas, un viņš atcerējās par vietējā mācītāja sūdzību.

Īpaša karaļa uzticības persona ātri noskaidroja, ka grāfiene, kopā ar trim savām galma dāmām un ākstu – punduri, spīdzinājuši un noslepkavojuši vismaz 600 jaunu sieviešu un meiteņu. Trīs grāfienes galma dāmas tika pakļautas spīdzināšanai un visbeidzot sadedzinātas dzīvas, bet pundurim nedaudz paveicās – ka mazāk vainīgajam viņam pirms sadedzināšanas nocirta galvu. Kas attiecās uz pašu grāfieni, tad pārrunas ar viņas tuviniekiem (kuri joprojām valdīja Transilvānijā) par Elizabetes Batorijas likteni tika vestas gandrīz gadu. Beigās grāfienei tika piespriests mūža ieslodzījums Čahtices pilī, bet visi viņas īpašumi un tituli nodoti dēlam Paulam. (Ungārijas karalis neuzdrošinājās pilnibā sanaidoties ar vareno Batoriju dzimtu.) 1614. gadā Elizabete mira.

Terakotas armija

Sun, 09 Aug 2009 18:58:14 GMT

Terakotas armija atrodas Ķīnas imperatora kapenēs, Ķīnas ziemeļrietumos (dzīvojis apmēram pirms 2000 gadiem). Atklāta 1974. gadā. Iecienīts tūristu apskates objekts. Tā ir 8000 karavīru liela armija, kas atrodas valdnieka pēcnāves telpā. Karavīri pagatavoti no apdedzināta māla jeb terakota. Karavīri ar visiem zirgiem atainoti dabiskā lielumā.Arheologi domā, ka katrs karavārs ir veidots pēc dzīva parauga, kas dzīvojis 2000 gadus atpakaļ.

Pēc ziņām, šī vieta patiesībā esot diezgan noslēpumaina, jo pēc formas tā atgādinot piramīdu. Tā atrodas šo kapeņu iekšpusē un sasniedz 115 metra augstuma atzīmi.

Karaspēks domāts lai pēcnāves apsargātu diženo valdnieku, kas kļuva populārs ne tikai ar to, ka aizsāka Lielā Ķīnas mūra celtniecību, bet arī ar savu brutālo valdīšanas stilu. Pazīstams arī kā Ciņu dinastijas pamatlicējs.