Leģendāra vēsturiskā personība ir Elizabete Batorija (1560. – 1614.), ungāru grāfiene, kura nežēlīgi mocīja un nogalināja vismaz 600 jaunu sieviešu un meiteņu. Līdzīgi kā leģendārajam grāfam Drakulam (kura literārais tēls daudzkārt pārspēj realitāti, jo Drakula nebija nedz vampīrs, nedz nemotivēts slepkava, lai gan izcēlās ar ārkārtīgu nežēlību pret pretiniekiem un ienaidniekiem, parasti priekšroku dodot tādam nāves soda izpildes veidam, kā sēdināšana uz mieta), arī Elizabetes Batorijas dzimtā puse ir Transilvānija tagadējā Rumānijā, kura tolaik bija Ungārijas sastāvdaļa, bet viņas tēvs un vectēvs bija Transilvānijas vojevodas. 15 gadu vecumā Elizabete aprecējās ar augstmani Ferencu Nadašdi, kurš uzdāvināja viņai savu pili Čahticē, tagadējā Slovākijā. Tieši Čahticē – Slovākijas Karpatos, Elizabete Batorija arī izvērsa savu darbību.

Ungārijas – Turcijas kara laikā (1593. – 1606.) Nadašdi tika iecelts par ungāru armijas virspavēlnieku un mājās gandrīz nebija sastopams, kas deva viņa dzīvesbiedrenei plašu rīcības brīvību. Izglītotā – viņa brīvi pārvaldīja četras valodas, Elizabete Batorija sāka nodarboties ar šķietamu žēlsirdību. Uz Čahtices pili it kā lai par viņām parūpētos, tika vestas jaunas sievietes, kuru vīri bija krituši karā vai atradās turku gūstā, tāpat arī turku kareivju izvarotas meitenes. Par šīm sievietei un meitenēm neviens neinteresējās, tādēļ arī ilgu laiku palika neievērota viņu pazušana bez vēsts.

1604. gadā Ferencs Nadašdi 47 gadu vecumā mira no kaujas laikā gūtiem ievainojumiem, un Elizabete Batorija kļuva par Čahtices pils un citu vīra īpašumu mantinieci. (Pēc citām ziņām, karavadoni milzīgās ietekmes dēļ nogalinājuši karaļa Matiaša sūtīti slepkavas.) Tomēr vēl neilgi pirms karavadoņa nāves, 1602. gadā, noslēpumainajai sieviešu un meiteņu pazušanai, kā arī apkaimē dzirdamajām baumām uzmanību pievērsa vietējais luterāņu mācītājs, kurš par tām paziņoja uz Vīni – Austroungārijas impērijas galvaspilsētu, pamatoti uzskatot, ka Ungārijā neviens neticēs apgalvojumam, ka nacionālā varoņa sieva varētu būt asiņaina slepkava. (Faktiski Austroungārija tika izveidota kā divu neatkarīgu valstu savienība, taču galvenā vara ar laiku nonāca Vīnes rokās, lai gan ungāru autonomija bija ļoti plaša.)

Ilgāku laiku sūdzība palika bez ievērības, jo austrieši baidījās izjaukt impērijas trauslo līdzsvaru, iejaucoties ungāru iekšējās lietās. Tomēr 1610. gadā Ungārijas karalis Matiašs pats izšķīrās sākt izmeklēšanu pavisam neprozaiska iemesla dēļ – savulaik Ferencs Nadašdi bija karalim aizdevis ievērojamas naudas summas, kuras nu vēlējās atgūt viņa atraitne. Karalim palika žēl naudas, un viņš atcerējās par vietējā mācītāja sūdzību.

Īpaša karaļa uzticības persona ātri noskaidroja, ka grāfiene, kopā ar trim savām galma dāmām un ākstu – punduri, spīdzinājuši un noslepkavojuši vismaz 600 jaunu sieviešu un meiteņu. Trīs grāfienes galma dāmas tika pakļautas spīdzināšanai un visbeidzot sadedzinātas dzīvas, bet pundurim nedaudz paveicās – ka mazāk vainīgajam viņam pirms sadedzināšanas nocirta galvu. Kas attiecās uz pašu grāfieni, tad pārrunas ar viņas tuviniekiem (kuri joprojām valdīja Transilvānijā) par Elizabetes Batorijas likteni tika vestas gandrīz gadu. Beigās grāfienei tika piespriests mūža ieslodzījums Čahtices pilī, bet visi viņas īpašumi un tituli nodoti dēlam Paulam. (Ungārijas karalis neuzdrošinājās pilnibā sanaidoties ar vareno Batoriju dzimtu.) 1614. gadā Elizabete mira.