p_a_g_a_n

Laiks

Fri, 25 Feb 2005 14:21:05 GMT

Es pamodos naktī, jo mani patraucēja laiks. Ilgi es gulēju un klausījos vecās mājas elpā, tās žēlabās un vaidos.... Un tad piepeši sapratu, ka man šonakt vairs neaizmigt, jo iet laiks un laiks iet nepārtraukti un skaļi... Ar katru mirkli skaļāk... Pulksteņi vecajā mājā sarunājas, tiem ir atbalsis un tie nekad neapstājas. Tie runā skaļās balsīs un neuzklausa manus lūgumus apklust vismaz tik ilgi kamēr es aizmiegu.
Šajā mājā laiks iet kā tarakāns cirzdams kājas...

Pusnomoda

Fri, 18 Feb 2005 10:49:55 GMT

Pusnomoda ir mans vārds jau dienu, divas, nedēļu...
Ik rīts kā miglas jaunavas plīvurs, maza kņudoņa acīs, kad mēģinu vērt līdz galam tās un mazs gaismas dzēliens...
mazs elektroshoks, pieskatories ūdens strūklai no krāna, mazs elektrošoks noglāstot kaķi, kas liek sarauties man, liek sarauties viņam, liek sarauties pasaulei mazai...
es peldu līdz autobusam, manas kājas slīd... es ļauju to... man kāja vēl īlgi pēc tam smelgs, bet... kritiens ir slaids, mani apskauj ledus, es skūpstu to un viņš atdod man manas lūpas bez skrambām...
es elpoju lēni, man nav domu, es vienkārši eju, es eju un aizmirstu steigties, jo mani neviens negaida... es esmu brīva. es neesmu kāda savākta.

Tue, 15 Feb 2005 15:26:27 GMT

Un vispār man dažreiz paliek tik skaudri, tik smeldzīgi, tik nežēlīgi tukši, ka dzīve prasa no manis tik daudz līdzi jušanas. Man nav žēl par to, ka jūtu, ka man sāp par kādu citu, man žēl ir, ka viss tas velti... Manas asaras krīt un savā ceļa nesastop par cauru sietu, kur būtu kaut mazākā iespēja aizķerties... Tās krīt un krīt un nepaliek nekur. Vai es raudu nepareizi? kāpēc tās nenes veldzi nevienam?

Tue, 15 Feb 2005 15:13:30 GMT

Kā lai palīdz cilvēkam, kuram nezinu ne pieejas kodu?

Sapnis, kas mans...

Thu, 27 Jan 2005 14:15:09 GMT

Es sapnī redzēju sniegu un mežus, un egles ar baltām galotnēm... Virs tām laidās lieli putni ar melniem spārniem, bet augstu debesīs jau viss izskatās melns.
Es gulēju siltā vannā un elpoju aukstajā gaisā... Mana elpa iezīmēja manu dzīvi. Apkārt vannai staigāja vilki, tik nežēlīgi skaisti un neatkarīgi... Viņi mani neredzēja, es varēju pieskarties viņu asajai spalvai, sajust viņu elpu un ieraudzīt neprāta mirdzumu viņu acīs. Es jutos tiem piederīga. Es gaudoju tiem līdz.
Gribu tur atgriezties.

Thu, 20 Jan 2005 09:18:29 GMT

Nekad nevienam cilvēkam nesaki, ka viņa dzīve Tavās acīs ir nevērtīga, jo Tu neesi šis cilvēks, Tev nav viņa vērtību skalas...

Nesaki, ka brīnies par to, ka kāds cits dzīvojot savu dzīvi, var justies harmonijā ar sevi, jo varbūt viņš arī tā nemaz nejūtas...

Un - visbeidzot - nesaki, ka Tev dzīvojot tā, kā dzīvo kāds cits, pietrūktu kaut kā, jo, iespējams, ka pietrūkst arī tikai šis cilvēks vēl meklē un nezin to, kas tas ir...

Man to pateica. Es raudāju. Nezinu pati par ko. Bet šie vārdi sacēla trauksmi un izcēla no nebūtības smeldzi.

Es mu laimīga, ka nekad nevienam citam to neesmu teikusi.