ozolkoks

ozolkoks @ 00:10: ehh..
mjaa..likās, ka mājup ceļš būs šausmīgi garš..bet īsti tā nebij, jo uz kādu brīdi pat aizmigu.
patiesībā nemaz mājās nebija domas braukt..gribējās kkur aizbēgt,lai neviens vairs mani neatrastu..kur es nevienu nepazītu..kur varētu pazust, bet tad es sāpinātu noteikti vēl citus, tāpēc braucu vien mājās..

es jau agrāk zināju, kā tas ir, kad esi kā smilšu grauds starp daudziem citiem, bet tomēr viens, bet šodien šī sajūta atgriezās..bij jau aizmirsta, bet tomēr atgriezās.

esmu dzirdējis kaut kur, nezinu kur, bet tas nav svarīgi, ka smejoties saka: "ja redzi gaismu tuneļa galā, tad neej tai pretī..pretojies tai!" ..bet ja man būtu tāda iespēja, tad es neietu tai pretī..es aizskrietu pie tās.. :D

aij..es nevienam nenovēlu to sajūtu, kad sāp..sirds..un liekas, ka gabals no tevis ir izrauts..kad šovakar tā kārtīgi paēdu, tad tas dīvainais caurums tur joprojām bij..un tas tur arī būs. no tā nav iespējams tik viegli aizbēgt vai neņemt to par pilnu, to vnk nevar..un tikai cilvēki, kas kaut ko tādu reiz dzīvē ir sajutuši, tikai tie varētu saprast, par ko runāju un kā jūtos.

es gribēju vēl ko uzrakstīt, bet galvā pēkšņi parādījās juceklis un tumsa..tāpēc neko vairs nevaru padomāt un piemirsu, ko īsti vēl gribēju uzrakstīt..aij..