oxtiern's Journal

Pusaugu traģēdija.
Nu ko - mans pirmais ieraksts! Es te tā pavēroju un skatos, ka diezgan dauziem ir pa vienam blogam, kur viņi katrs raksta bez maz vai to pašu. "Cik mani ļoti nesaprot, mans puisis mani pameta, un skat atkal veikala akcijas bilde, kur gramatiski nepareizi ir kaut kas uzrakstīts! Stulbie letiņi hi hi hi!" Nu un es te padomāju un secināju, ka jāseko līdzi modei un jāuztaisa blogs. Par saturu es negalvoju, ka būs interpunkcija korekta un lingvistika arī, protams. Bet te nu aiziet mans pirmais stāsts.

Brīdinu - stāsts ir nesakārtots, bet tik un tā patīkamu lasīšanu. Tātad. Kādu laiciņu atpakaļ es biju nodomājis, kā jau ierasti, aizbraukt uz Vecrīgu pie sava drauga. Saulaina pavasara diena, varētu pat teikt, ka vasara jau, bet tik un tā vēl liecību diena nav pienākusi. Bet nav arī aiz kalniem, protams. Izgāju ārā ar smaidu uz sejas, ieskrēju vietējā veikalā un paņēmu vienu aliņu. Būs taču garlaicīgi 10 minūtes gaidīt transportu un pie pieturas tieši ir pagalms, kur to izdzert, tāpēc - kāpēc gan nepaņemt? Aizgāju uz pagalmu, iztukšoju mazāk nekā 5 minūtēs un gāju uz pieturu. Iekāpu trolejbusā, nopirku biļeti un stāvu kājās, lai gan brīvas vietas bija pietiekami. Ja nu kāds pensionārs iekāpj? Nu galu galā neesmu jau tik bezkaunīgs. Un tā arī notika. Iekāpa večuks ar večiņu. Apsēdās tieši tajā vietā, kur es stāvēju blakus. Večukam uz kreisās rokas trūka viena pirksta falanga. Laikam strādājis gaterī vai vēl sazin kur. Vai arī tas bija uz labās rokas. Nav tik būtiski. Un tantiņai bija brilles tik biezas kā pudeļu dibeni. Nu jā, līdz ar vecumu nāk arī nelielas dāvanas komplektā, laikam. Veci viņi bija nudien, bet tādu taču ir daudz Rīgā, vai ne? Veci, bet vismaz ar smaidu uz sejas. Jā - tieši tā, večiņa bija smaidīga un runāja ar večuku. Veci, bet vēl dzīvespriecīgi, un, galvenais - dzīvi. Un tur nu man 'iešāva' pa galvu tā, ka maz nelikās.

Vai es nodzīvošu tik ilgi, cik viņi? Vai es gribētu to? Laikam jau gribētu, bet vai es varētu? Un ja es varētu, tad kā es to izdarītu? Un ja es to izdarītu, tad ko es darītu tajā vecumā? Vai man maz būtu kādas intereses? Nezinu taču kā jūtās veci cilvēki. Ar savu pašreizējo dzīvesveidu dzīvojot tagad, jebkurš normāls, pieaudzis cilvēks man teiktu, ka es beigšu savu dzīvi kā celtnieks, kuru notrieks mašīna. Nu tāds parasts celtnieks. Nu tāds, kurš, kad saņem algu, divas nedēļas nerādās darbā, jo nav spējīgs. Jā, tieši tā. Es jau nezinu cik procentiem pusaudžu/vienaudžu ir tendence uz pārmērīgu alkohola lietošanu, bezkaunību, bezatbildību un citām netiklībām, kurām pat pieaugušie sen ir atmetuši ar roku, vai vispār nekad nav darījuši. Tas, ka es esmu iztukšojis vairāk alkohola pudeles, nekā nopelnījis labas atzīmes nu dien nebūtu nekāds lielais brīnums. Ļaunākais ir tas, ka es esmu pats sev ienaidnieks un man tas patīk.

Es nonācu pie apziņas, ka esmu neapzinīgs. Godīgi sakot - es pat tiešām varētu pasniegt lekcijas un privātstundas ar tēmu 'Kā vislabāk sabojāt attiecības ar sev tuviem cilvēkiem'. Cik daudzi cilvēki dzīvo pēc slogana 'Dzert un drāzties'? Vairums no tiem, protams, varētu būt pusaudži. Citiem ir hobiji, citi spēlē grupās, iet uz treniņiem, vai vēl sazin kur, citiem hobijs ir tā pati dzeršana, bet visus vieno divas lietas. Skola un alkohols. Nu pārsvarā visus. Vidusskolnieki, pamatskolnieki - tam jau vairs nav nozīmes. Ja runa iet par skolu, tad man ir atlicis tikai vēl viens gads - visbūtiskākais manā dzīvē pašlaik ir pabeigt vidusskolu, jā. 20 minūšu starpbrīdī esmu ar klasesbiedriem un zēniem no blakus klases skrējis uz vietējo veikalu un ar viltotu apliecību pircis alu, bastojis tā, ka bastoto stundu skaits atgādina telefona numuru un melojis vecākiem no rītiem, ka pirmās stundas nenotiek, tikai lai izgulētu iepriekšējās dienas dzērumu. Jā, dzeru arī darba dienās. Varbūt es pārspīlēju, bet tā nu tas ir. Garāmgājēji skatās uz mani un redz kārtējo salašņu uz kuru it kā balstās nākotne, pedagogi saka, ka esmu bezcerīgs un jau laikus varu ņemt lāpstu rokās. Laikam jau tā ir, jo uz ballītēm un Vecrīgas bāriem esmu bijis vairāk nekā uz šī pusgada kontroldarbiem un ieskaitēm.

Grūti man ir uzskaitīt cik daudz esmu gulējis uz savu draugu dīvāniem pēc kārtīgas 'atlaišanas'. Emocionālo katastrofu periodā mani visbiežāk varēja satikt tur pat pie skolas sētā dzerot ko stiprāku par aliņu. Nācies skaidroties vecākiem, kur esmu bijis iepriekšējā vakarā. Pamatīgi grēkoju, kad arī pameta meitene (pusaudžiem laikam raksturīgi pārdzīvot bezjēdzīgas lietas, lai gan pusaugu mīlestība ieņem diezgan nozīmīgu lomu dzīvē), dzēru mežonīgi, jo pārdzīvoju. Pēc tam dzēru, jo iepatikās. Tieši tā - iepatikās. Būt eiforijā, neatcerēties, nesaprast, knapi izrunāt savu vārdu un, protams, vemt ārā vairāk nekā ir izdzerts. Cik tēmas nav bijušas par pusaudžu problēmām? Laikam jau daudzas, bet vai kāda no tām ir pusaudžu pašu rakstīta? Ja neesat tādu lasījis, tad tagad ir iespēja.

Skolas ekskursijas laikā... Jā, starp citu mana skola. Biju pavisam aizmirsis. Janvārī pārgāju uz citu skolu, no kuras aizgāju tik tikko. Nu tātad, mana jaunā skola. Patīkami jau bija nelielas pārmaiņas ieviest, bet diemžēl piespiedu kārtā šoreiz. Mana jaunā klase mani nesagaidīja silti. Ar klases audzinātāju bija līdzīgi, bet ko nu tur - kāds suns, tāds saimnieks. Kolektīvs klasē bija pielīdzināms ar kādu no manu draugu istabām pēc kārtīgas ballēšanās. Traģisks, īsāk sakot. Nebija tāda vienotības sajūta. Žēl, ka ar mani negribēja neviens iepazīties, visi atstūma un izrādīja to cik ļoti viņi ir aprobežoti. Bet par laimi man bija draugi no blakus klases. Parasti mēs bijām pieci - es viens no savas klases un četri no paralēlklases. Bieži bastojām un nācām pie manis dzert, vai arī ārā, vai arī pat stundu laikā bastojot. Nu tātad, pusgads pagāja ātrāk nekā biju gaidījis un klāt bija ekskursijas diena, kuru pieminēju pāris rindiņas atpakaļ. Un ko es tur redzu? Atkal alkohols! Audzinātāju redzēju diezgan reti. Laikam sēdēja savā kempinga mājiņā un rakstīja liecības. Tikmēr brīnišķīgie audzēkņi, no kuriem tikai daži ir pilngadīgi parādīja īstu klasi. Nu dzēra, protams. Sagadījās, ka man līdzi bija tāds glaunāks padzeramais (absints - jā, apnicis šņabis, kuram tikai 40 grādi) un padalījos arī ar citiem. Bet nu tas vēl nav viss. Paķēru līdzi vēl ko labākam garastāvoklim. Nu tas tur, kas ir Amsterdamā atļauts. To daži lieto pat vairāk nekā alkoholu. Tā man bija diezgan daudz un atlika tikai man pateikt, kas man līdzi, lai visi pēkšņi būtu mani draugi. Daži pat izteica komplimentus par manu prasmi apieties ar ģitāru, lai gan īpašnieks bija labrocis, bet es - kreilis.

Manā klasē bija meitene, kurai ļoti patika būt visgudrākajai un viskritizējošākajai. Vienreiz viņa man teica, ka es visai klasei riebjoties. Sanāca nu tā, ka mēs pasēdējām divatā. Pasēdējām, papīpējām, parunājām, paklusējām, pasmējāmies, atkal papīpējām, līdz ko viņa nonāca pilnīgās pretrunās ar sevis teikto, ka es viņai un visiem riebjoties. Lakoniski izsakoties - es viņu ieskrūvēju zemē ar vārdiem pāris minūšu laikā un liku justies nedaudz vainīgai. Bet varbūt arī nē. Tam nav nozīmes vairs. Redziet, pusaudžiem ir arī tendence boikotēt un apsmiet tos, kuri ir citādāki pēc būtības un rakstura.

Tā ir otra lielākā problēma uzreiz pēc alkohola. Aizmirsu pieminēt, ka pērn bija vistrakākais laiks manā mūžā. Kopā ar diviem draugiem katru dienu gandrīz, nē tomēr katru dienu, gājām uz veikala pēc divām, vai pat trijām kastēm alus un dzērām līdz pilnīgam 'kliņķim'. Neprasiet, kur naudu dabūjām. Apnicīgi bija katru rītu pamosties ar galvu iespiestu skrūvspīlēs, bet vai mani uztrauca nākošā rīta sekas, kad es ar šķiltavu palīdzību korķēju vaļā savu sešpadsmito aliņu? Nē! Vienu rītu bija par vēlu domāt par to, kad sāku vemt asinis. Nācās izsaukt mediķus. Atceros to rītu tā it kā tas būtu noticis tikai vakar. Vajadzēja četrus cilvēkus lai mani noturētu, kad man dūra adatu, jo no adatām baidos. Adatu dabūja iekšā ar trešo piegājienu un tik un tā, es spārdījos un brēcu tikt raki, ka adata skrāpējās pret kaulu. Man konstatēja gastrītu un barības vada apdedzināšanu. Nezinu kā es to dabūju gatavu, bet man noteica stingru režīmu - nedzert divus mēnešus. Es pie sevis padomāju - divi mēneši? Nedzert? Tā taču var nojūgties. Pa vidu vēl Jāņi un mana dzimšanas diena. Divu mēnešu vietā es izturēju nedēļu un tad sāku jaukt kopā antibiotikas ar alkoholu. Efekts jau bija tīri patīkams, bet beigās bija tā, ka es jau sāku tās antibiotikas lietot vairāk nekā vajadzēja. Nu un galu galā man pazuda gastrīta simptomi un vemt no rītiem arī pārstāju. Tagad es turpinu dzert un neraizēties par visu. 'Uzlieku mīksto' tā sacīt. Ļoti dīvaini ir tas, ka es gribu beigt to darīt. Bet varbūt arī negribu. Pēdējā gada laikā esmu alkoholu procentuāli vairāk izdzēris nekā tīru, destilētu ūdeni. Par ko tas liecina? Nezinu. Pasakiet jūs to man. Lai gan sen jau esmu sapratis, ka jo vairāk es tos plauktus tukšošu, jo vairāk viņus pildīs, bet atmest nevar. Domājiet apniks? Šaubos. Man vienreiz viena meitene prasīja: 'vai tu zini arī kādu citu izklaidi bez alkohola?' Es atbildēju ar skaidru un gaišu pārliecību: 'Nē, un arī negribu zināt!'. Nu un tad es, pārdomādams par visu to, izkāpu no trolejbusa, jo biju sasniedzis sev vajadzīgo pieturu. Abi večuki bija pazuduši. Pat nepiefiksēju, kad viņi izkāpa. Laikam alkohols vainīgs. Tā nu es no pieturas gāju ar četrpaku pie sava drauga un tālāk jums pašiem viss ir skaidrs...

Current Mood: good
Current Music: Luciano Pavarotti - La Donna E Mobile