Jautri, ne?
Nov. 27th, 2007 | 07:25 pm
mood: galīgs pizģets
klausās: The Cult - Painted On My Heart
Iet divi skinhedi pa ielu. Skatās pretī nāk ebrejs ar visu talāru. Viens saka :
- Opā, redzi, rekur žīds iet, davai iedodam viņam pizdi!
Otrs:
- Nu nezinu gan, varbūt labāk nevajag. Viņš tāds būdīgs izskatās, varbūt mūs piekaus...
Pirmais:
- A par ko tad mūs?
I just love racist jokes. Šodien Sociālās Attīstibas Modeļu lekcijai pa vidu profesors izteicās, ka pēc "Mein Kampf" izlasīšanas ļoti labi izprata Hitleru, un es to dzirdēju neskatoties uz to, ka ar vienu aci spēlēju kaut kādu jocīgu spēli uz papīra ( krustiņu vilkšana?) un ar otru centos vaktēt zināmu sieviešu kārtas subjektu, kas visu laiku centās man izraut matugumiju( 2 reiz izdevās, būs jāpiestāda rēķins). Bet smieklīgākais ir tas, ka viņa nespēj dot pamatotu iemeslu savai rīcībai un tēlo galīgi naivu meitenīti ;D For every conscious action there should be an appropriate reason. Bet es varu kļūt dusmīgs(salauztā zīmuļa un vulkāna izvirduma teorija), pat pašam to negribot... un tad nebūs labi, jo pateikšu visu, ko domāju un tas būs skarbi, dziļi un patiesi - precīzāk... tieši tā kā domāju. Es zinu, ka es runāju daudz ( teikšu kā ir - muldu), bet ja es nesaku neko, tas nenozīmē, ka man nav, ko teikt. Tas nozīmē to, ka es negribu to teikt.
Vilcienā ieguvu atziņu : Ja es pārveidoju patiesību - esmu liekulis, ja neizstāstu visu patiesību - esmu iejūtīgs cilvēks. Marazms.
PS. Iesaku iečekot manu mūzikas izvēli. Tā pilnībā atspoguļo manas šībrīža sajūtas... like anyone cares... man pašam viss galīgi pohuj :D
- Opā, redzi, rekur žīds iet, davai iedodam viņam pizdi!
Otrs:
- Nu nezinu gan, varbūt labāk nevajag. Viņš tāds būdīgs izskatās, varbūt mūs piekaus...
Pirmais:
- A par ko tad mūs?
I just love racist jokes. Šodien Sociālās Attīstibas Modeļu lekcijai pa vidu profesors izteicās, ka pēc "Mein Kampf" izlasīšanas ļoti labi izprata Hitleru, un es to dzirdēju neskatoties uz to, ka ar vienu aci spēlēju kaut kādu jocīgu spēli uz papīra ( krustiņu vilkšana?) un ar otru centos vaktēt zināmu sieviešu kārtas subjektu, kas visu laiku centās man izraut matugumiju( 2 reiz izdevās, būs jāpiestāda rēķins). Bet smieklīgākais ir tas, ka viņa nespēj dot pamatotu iemeslu savai rīcībai un tēlo galīgi naivu meitenīti ;D For every conscious action there should be an appropriate reason. Bet es varu kļūt dusmīgs(salauztā zīmuļa un vulkāna izvirduma teorija), pat pašam to negribot... un tad nebūs labi, jo pateikšu visu, ko domāju un tas būs skarbi, dziļi un patiesi - precīzāk... tieši tā kā domāju. Es zinu, ka es runāju daudz ( teikšu kā ir - muldu), bet ja es nesaku neko, tas nenozīmē, ka man nav, ko teikt. Tas nozīmē to, ka es negribu to teikt.
Vilcienā ieguvu atziņu : Ja es pārveidoju patiesību - esmu liekulis, ja neizstāstu visu patiesību - esmu iejūtīgs cilvēks. Marazms.
PS. Iesaku iečekot manu mūzikas izvēli. Tā pilnībā atspoguļo manas šībrīža sajūtas... like anyone cares... man pašam viss galīgi pohuj :D