outcast's journal

logic

Tue, 09 Dec 2008 21:35:51 GMT

God is love.
Love is blind.
Ray Charles is blind.
Ray Charles is God.

Tue, 09 Dec 2008 21:33:35 GMT

Savant Syndrome. Those suffering of Savant syndrome often score low on intelligence tests but have an island of brilliance - some incredible ability, as in computation, drawing, or musical memory. Many are also diagnosed with autism, which mostly afflicts males, and about 4 in 5 savants are males. Savants may have virtually no language ability, yet may be able to compute numbers as quickly and accurately as an electronic calculator, or identify almost instantly the day of the week that corresponds to any given date in history.

Mon, 10 Mar 2008 18:14:51 GMT

During the Cold War, a group of Russian journalists toured the United States. On the final day of their visit, they were asked by their hosts for their impressions. 'I have to tell you,' said their spokesman, 'that we were astonished to find after reading all the newspapers and watching TV, that all the opinions on all the vital issues were by and large, the same. To get that result in our country, we imprison people, we tear out their fingernails. Here, you don’t have that. What’s the secret? How do you do it?'

Sun, 04 Nov 2007 20:28:33 GMT

Ir tāds pasākums:
http://www.tvnet.lv/izklaide/fun/news/article.php?id=494237

Cik paskatījos igauņu blogos, biļete maksā 30 kronas un nav iepriekšpārdošanas - jāiet uz vietas un jāpērk. Tātad, doma braukt ar mašīnu. Ir trīs brīvas vietas mašīnā, braucam kopā, lētāk uz degvielu sanāks. Ja ir vēlme braukt, raksti uz djzogs pie gmail com

Tue, 25 Sep 2007 14:47:46 GMT

toreiz ieraudzīju metro sēžam kādu meiteni, mana vecuma, krāsoti blonda, melni krāsotām acīm, nepilngadīgas piemīlīgas britnijas sejas izteiksmi, rozā/baltās džinsu drānās, meikaps, auskari un lūpukrāsas. Sprādzes, podziņas un sniegbalta, maiga āda.
Neatraujas acis.
Čalo vienā čalošanā kā tāds zvirbulēns.
Bet nevis kā no kāda subjektīva skaistuma neatraujos.
Ir brīži kad uzkurinās instinkti. Savādi instinkti. Varbūt niknums.
Izseko viņu, kā viņa izkāpj laukā pa metro durvīm, seko apaļīgajam, nekrietnajam dupsītim līdz brīdim, kad tiekam līdz kādam tumšākam kaktam, neredzamā sētā. Ar roku pret plecu, atgrūdiens pret sienu un seju nobrāzt līdz asinīm. Jā, lai atspiežas, varbūt spiedz, mutē kumšķi, bet tas pagaidām. Noplēst nost drēbes, krekliņa podziņas pa gaisu, džinsus grūtāk, vēlreiz pret sienu, sitiens viens, divi, saliecies un no mugurpuses ietriekties apaļīgajā mākslīgajā dupsītī, bez miera, turp un atpakaļ, negaidot, līdz asinīm, līdz galam, cik dziļi vien var un klausīt kā kliedz. Pietiek te, pagriez pret sevi seju un ietriekties rīklē, cik dziļi vien var, lai aizrijās, vēl, vēl un vēl, līdz beigt un niknums noplok.
Atstāt turpat un skaļi nokliegties KĻŪSTI PAR CILVĒKU!! KĻŪSTI PAR CILVĒKU!!
Kustīgā uzvelkamā mantiņa! Kur tu nogalināji savu cilvēku, kur tu nogalināji raksturu? Tad kādēļ tev tā miesa?

neatceros autoru: "zemapziņa atbrīvota no prāta kontroles atsvabina visdēmoniskākos monstrus"

Mon, 17 Sep 2007 14:06:36 GMT

Atpakaļceļa vairs nav.
Mēneša laikā viss, kas būs palicis pāri no karjeriskās dzīves, būs cv ieraksts - piecarpus gadu pieredze ERP sistēmu ieviešanā, šāds tāds kustamais un nekustamais īpašums, šāds tāds taustāms draugs, šāda tāda dzīves gudrība, un, un... jā. Bet uzpriekšu, ardievas peļņas rādītāju spodrināšanai, productivity reportingam, key accountingam, menedžmentam, programmēšanai, business travelam, bug reportingam, strategy meetingam un visiem pārējiem ingiem un angiem. Ar šiem būs pieticis saviem pieciem mūžiem.
From now on, i'm on my own.
Jāiet pēc vīna :)

thinking critically

Thu, 13 Sep 2007 10:35:52 GMT

jūtu, ka ir nepieciešams papīrs domu sakārtošanai par to, kas ir postmodernisms un kur es to redzu ikdienā.
Postmodernisms sociālajā ziņā noliedz indivīda lomu, viss ir subjektīvs, gan Pētera attieksme un domas par lietu dabu, gan manas domas un vērtējums par Pētera attieksmi. Viss ir subjektīvs. Jebkurš subjekts ir viņam apkārtesošās kultūras veidojums, tādēļ pilnībā pakļauts tās noteikumiem. Viņš nevar pretendēt uz nekādu taisnību savos spriedumos, jo tie ir subjektīvi un parasti balstīti uz personīgā labuma gūšanu. Tas nozīmē, ka zinātnei nav vietas, zinātne strādā ienākumu guvēju labā, zinātnē strādā noteiktas kultūras veidoti cilvēki ar saviem personīgajiem uzskatiem par iznākuma nozīmi (vienam tu esi noturīgs uzskatos, citam ietiepīgs).
Jebkas, ko mēs darām, viss ko zinam, ir mūsu pašu dzīvniecisko, kulturālo un ieaudzināto vēlmju vadīta darbība.
Te arī vieta stereotipiem, tie savukārt varētu būt subjektīvo zināšanu aizsargmūris, subjektīvo un nepārbaudīto apkārtējās vides iemācīto zināšanu kopums. Nav laika, nav vēlmes un nepieciešamības pārbaudīt. Nepilnīga, aizlienēta subjektivitāte.
Kaut kas nepatīk īsti. Subjektivitātie, neiespējamība iegūt taisnību. Nav tādas lietas kā vispārēja taisnība. Var iedomāties vienkāršāku modeli. te vajadzēja bildi . Katrs cilvēks sniedz citam savus uzskatus par patiesību, lietu kārtību, savu subjektīvo pieredzi. Katrs to pieņem vai atgrūž, balstoties uz iepriekšējo subjektīvo pieredzi par pieņemamām un nepieņemamām patiesībām un padod tālāk. Tu nevari būt pilniģi pārliecināts par kāda apgalvojuma pareizību, jo pēc sekundes var nākt cits, kas apgalvos pretējo.
Šāds stāvoklis var būt dabiska cilvēku reakcija uz savu iepriekšējo vēsturi. Indivīdam ir noteikta visa un nekāda vara vienlaicīgi. Tev ir tiesības uz visu patiesību, kuru tu vēlies, bet rēķinies, ka pilnīgi visam ir sava patiesība.
Laiks, kad cilvēks ir celts dieva godā, bet to dievu ir pārāk daudz, visi ir dievi.
Laiks, kad patiesības mainās ar reklāmas un mūzikas klipiņu maiņas biežumu. Katrs jaunais ir pārāks, labāks un patiesāks par iepriekšējo.
Vēstures interpretācijas lomas izpratne, politisko taisnību dažādība un šo taisnību ērta pieejamība ļoti ātrā veidā. Internets.
Jā, īstenībā internets ir neatņemama postmodernismu veidojoša komponente. Jo postmodernismam vajag komunikāciju vai arī komunikācija rada postmodernismu, laikam abējādi.
Tomēr postmodernisms ir drausmīgi novienkāršots cilvēcisko attiecību modelis. Un drausmīgi manipulatīvs arīdzan. Postmodernismā nav augstāko vadlīniju, nav vispārējas morāles. Pietiekami spēcīgs intelektuāls vai emocionāls impulss spētu pagrūst pietiekami lielu tautas masu, lai panāktu sev vēlamo rezultātu. Jo visas tavas vērtības ir tevī. Un visu, kas ir tevī var ietekmēt pie labas gribas. Tev nav rakstīta likuma, nav karaļa, nav dieva galu galā. Tas ir laiks pēc laika, kad dievs bija miris, kad karalis tika giljotinēts, likumi sasēja paši sevi. Laiks, kad dievs ir atgriezies un dievs esi tu pats, nevis cilvēks kā tāds, bet tieši tu. Lēta individualitāte, lēta, akla un kurla subjektivitāte, kas noslēgusies pret dažadu zinātņu devumiem (postmodernists noliedz psiholoģiju). Katram ir sava teorija, katram sava reliģija, katram ir SAVS veids, kā atvieglot savu eksistenci, kuras atklāta apstrīdēšana izpelnās lielāko nosodījumu.
Tomēr rodas iespaids, ka šādi apstākļi var rasties tikai laikā, kad cilvēks ir atsvešināts no vides sev apkārt, kad nav spējīgs iziet dabā, pats iepazīt pasauli sev apkārt, lai pārliecinātos par savu niecību, par vispārēju patiesību esamību, par dabas lomu, utt. utt.
Tomēr jebkādi šāda veida tekstijau to pašā pirmssākumā ir sterilizēti un neauglīgi, jo ievietojas postmodernisma subjektivitātes teorijā. Esmu tikai kārtējais uzmācīgais savas patiesības sludinātājs, kas bauro, ka esam nolemti vientulībai un aprobežotībai.

Wed, 05 Sep 2007 16:50:36 GMT

brīdī, kad caur koku lapām atspīd rietošā saule, pīka kaut kur skraidelē apkārt savās lietās un grāmatas lasīšana nopauzējas vieglai atelpai, tai brīdī sajūti to sajūtu. Tikai dažkārt tā parādās un tikai tad, kad miers. Sajūta, kad ir tik viegli, viss ir saprotams, nav kur steigties. Tik viegli, ka mirklī piecelsies, aiziesi un izdarīsi kaut ko tādu ... ka visas pelēkās pelītes iekšā nosprāgs

Wed, 29 Aug 2007 14:28:33 GMT

kādēļ sirreālismam jābūt tik atsvešinātam? Kāda cilvēka bezkaislīgi, bezemociju murgi, nejūtu...

Fri, 17 Aug 2007 08:48:50 GMT

.....

Vai bieži pieķertas sevi, ka fiziski atrodaties darba vietā, bet Jūsu domas lidinās kaut kur apkārt? Vai bieži nožēlojat, ka vakar kaut ko neesat izdarījis? Varbūt jūs raizējaties par to, kas Jūs sagaida rīt?
Pagātne - ir vēsture,
Nākotne - noslēpums,
Tagadne - DĀVANA
ESI ŠEIT UN TAGAD
Turi roku uz dienas pulsa, izbaudi katra mirkļa burvību, centies izmantot visas iespējas, ko dzīve Tev sniedz!

Šī darba vieta bez Tevis būtu kā vasara bez zemenēm

....
kādēļ es to rakstu? Lai pateiktu "nožēlojami", kad šādas lapiņas stāv pielīmētas pie darba galda un kādam tas arī palīdz... miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, lai notiek tā kunga prāts kā debesīs tā uz zemes un lai man piedod visi motivācijas lapiņu līmētāji :)

one arm

Fri, 17 Aug 2007 06:55:38 GMT

a young woman removes her right arm and gives it to the a man (the protagonist) to keep for the night. The story follows his thoughts and actions as he takes it home to keep for the night. He talks and caresses it, and then decides to replace his own arm with it. The ‘relationship’ the man has with the detached arm serves as a portal into the landscape of memory and emotions

nonsence verse

Thu, 16 Aug 2007 11:00:50 GMT

'I see' said the blind man
to his deaf wife
over a disconnected telephone
in 1866.

One day in the middle of the night,
Two dead boys got up to fight.
Back-to-back they faced each other,
Drew their swords and shot each other.
A deaf policeman heard the noise,
And rushed to save the two dead boys.
A paralyzed donkey walking by,
Kicked the copper in the eye,
Sent him through a rubber wall,
Into a dry ditch and drowned them all.
(If you don't believe this lie is true,
Ask the blind man -- he saw it too!)

yes

Thu, 16 Aug 2007 10:03:19 GMT

This Neo-Dada, which they call New Realism, Pop Art, Assemblage, etc., is an easy way out, and lives on what Dada did. When I discovered the ready-mades I sought to discourage aesthetics. In Neo-Dada they have taken my readymades and found aesthetic beauty in them, I threw the bottle-rack and the urinal into their faces as a challenge and now they admire them for their aesthetic beauty.

Marcel Duchamp

Thu, 16 Aug 2007 09:23:34 GMT

kaut kur atradusies bumbiņa rokā, kaučuks piepildīts spīduma plēksnītēm.
- es iešu pusdienā, kāds vēl ies? -
tuk tuk, ātri viens otram sekojoši klusi troksnīši bumbiņai atsitoties pret galdu
- šādiem pasākumiem jābūt vēl vairāk, man tagad tik daudz gadu, gribās vairāk visus apmeklēt -
tuk tuk, tuk tuk. Neritmiski vēl, bet tik patīkami dzidri un neiederīgi. Savējie troksnīši.
- viņi taču tikko apprecējās! Tas bija tik skaisti. Andrejam arī kaut kas drīz plānojas! -
ritmiska kalkulatora pogu dipoņa, klaviatūra mīksti gremo burtu secības
tuk tuk, tuk tuk, tuk tuk tuk. Aritmija. Katrs aizņemts, iegrimis darbos, tad arī pieceļos, salieku visu koferī, izeju pa durvīm un pacilātas pārmaiņu sajūtas spārnots aizlevitēju uz māju pusi. Šeit vairs neatgriežīšos.

....rooooozāā lietus līīst .... :)

Sun, 12 Aug 2007 20:54:33 GMT

Nekad nav īsti pieticis laika mācīties un praktizēt fotogrāfiju, bet dievinu cilvēku bildes, kuras stāsta jaunu stāstu. Bij te kādreiz tāds jūzeris crack, ir vēl daži draugos, kas nodarbojas ar ko vairāk par studijas bildi. Nez kur cracks palicis, jau pāris gadu laikam apkārt
un arī isti nepietiek laika mācīties filmu zinības, bet nespēju dzīvot bez tā stāsta, ko māk dažs stāstīt šai mēdijā
nu arī jaunu mūziku atrast laika nepietiek
jāsadabon laika plānotājs, nekam īsti laika nepietiek :)

un kaķene moka nabaga simtkāji... un nu jau apēda, hrakš

Thu, 26 Jul 2007 12:52:57 GMT

tagad es zinu. Jātaisa frizētava, kurā frizējamais tiks nosēdināts ekrāna priekšā, pa kuru demonstrēs šķērroci, šausmas gobu ielā vai džeku uzšķērdēju. Un frizieris izmantos tikai šķēres un rokas (nekādas ķemmes). Es domāju, ka klienti atastos :)

Mon, 25 Jun 2007 07:40:00 GMT

Kā runas stils ietekmē domāšanu un otrādi. Apgalvojuma formātā virzīts teikums, kā otra cilvēka iekšējās apziņas jaucējs, kā enerģētikas apmaiņa. IR. Ir daudz dažādi veidi, kā palikt un tapt. Un atņirdzies no neapziņas eksistences, atteicies no slinkuma, rocies pa to savu ideju, rocies līdz galam un pārbaudi, cik tad dziļš ir šī purva dibens. Es jau vairs nespēju pat atcerēties darba ikdienu, kur jāievada parole, kur kādi cipari jāatceras. Un kur kases aparāta manuālis atradās? Tas bija tikai pāris dienu nopelns, bet mazsvarīgais atkpāpjas atbrīvojot vietu attīstībai, tādai attīstībai, kura izpildās tikai beidzot atmetot slinkumu pret savu dzīvi. Neietekmē taču enerģētika, intraverts/ekstraverts vai kas taml. Tas ir tikai apstākļu radīts pofigs pret sevi

Wed, 06 Jun 2007 07:35:00 GMT

punkts. punkts. punkts. Visnoteiktākais elements domu gaitā. Ir tās pašas vakara putras tecējuma nospraust kaut kādus pamatus. Punkts, līnija un stabiņš. Nepazaudēt skaņas un trokšņus, kas rada patiku un aizdzen ritošo vienaldzību. Skrien kā gribi, bet viss nepaspēsies un ieracies kā sūdu vabole savos darbos vairs nepamani, ka pazūd emocijas, pazūd dusmas, pazūd kaisle, ilgas un nemiers. Un atnāk miegs, nelokāms un neaizdzenams, kas apņem galvu mīkstā ķiverē, inertu pret gaismu, tumsu, ūdeni un uguni, inertu pret dzestru ārdurvju gaisu, jā taisni izejot divos naktī laukā, vērojot saules atspīdumu debesī atceries to sajūtu, kas kaut kur paslīdējusi un nenāk atpakaļ līdz neesi piebremzējis savā skriešanā. Cik trausla tā ir... Punkts. Punkts un vēlreiz punkts, te mēs pieturēsim un no šīs vietas iesim taisni

Mon, 04 Jun 2007 10:20:46 GMT

cilvēku sirdīs riņķo prieks un krustu nesēji kasa sūnas no savām nastām

Mon, 04 Jun 2007 08:06:23 GMT

vai kāds nevainīgs skatiens, selga ieguļās mutē, skaties pa labi, pa kreisi, briesmu tramdīts dzīvnieks, un lēnām sagremo izbaudīdams katru mirkli. Tev taču jādomā! Viņš nāk! Varat kliegt, cik sirds kāro

Thu, 31 May 2007 06:04:45 GMT

Maza dzīves etīde izkāpj pirms fona. Vilciena vagonā Melluži-Rīga, citu trokšņu starpā pacēļas spēcīgāks satrauktas sievietes balls tembrs
"Jēzus Kristus nāks pār mums visiem. Lūgsim, stāvēsim, stāvēsim par savu taisnību...."
soliņš, kur sēž pieci cilvēki viens otram sejā, sievai pretī trīs un viens blakus, dators klēpī ausis ausī
- "Jūs varētu klusāk, jūs mums traucējat!!"
- "Nē, es netraucēju, es stāstu patiesus vārdus"
- "Traucējat gan", klusu piebalso datorvīra blakussēdētāja
Sasienot visus vagona trokšņus, runātājs neapstājas. Viens no pretī sēdošajiem izliekas guļam, laiku pa laikam, atver acis, paskatās un atkal aizver. Otrs augstprātīgi vienaldzīgu skatu skatās virsū un trešais atkal uzlicis austiņas slēpjās aiz solitaira ercena dūža, nu varbūt, tikai minu
- "Geji sātana ir sātana apsēsti, nāciet uz praidu, pretojieties. Tas ir ļaunums. Viņi izmanto bērnus!"
ak dies, kā iekšā sāk vārīties, bet pienāk stacija Rīga un atkal viss ielīst normas robežās.

un dzirdēt cilvēku krācam pārpildītā rīta vagonā ir tiešām iedvesmojoši :)

Thu, 10 May 2007 09:16:28 GMT

- Kas tev kait?
- Hmmm, zāles pļavēji šeit vēl nav bijuši, paskat cik tukša zāle. Gluda un līdzena, vēl pat nav iekārtots. Kā parkets, priežu mizas. Ko tu teici?
- Kas ar tevi ir? Neesmu tevī redzējusi tik vienaldzīgu skatienu. Kas noticis?
- Liekas esmu iemanījies pārvarēt mākoņu līniju. Laikam arī no malas redzams. Tagad jau varu, virzīt savas domas gan uz iekšu, gan uz āru, kad gribu mainīt virzienu kā pašam gribas.
- Nesaprotu, ko tu tur runā...
- Pilnīgi dzirdu klikšķi kā notiek pārslēgšanās. Skaties, paskaties man acīs. Var to redzēt? Par spoguli to taču sauc. Nejūti? Skaties, manis vairs nav, klikt, esmu.
- Tagad, speciāli skatoties? Nē, neko neredzu, āksts, man sākt par tevi uztraukties?
- Tikai nebaksti mani, kad neesmu šeit, esmu nepasargāts kā mārīte apmesta uz muguras. Zini, kas man tikko pieleca, kas nepatīk.
- Nu, nu. Es, kad zobojos par tevi?
- Tas ir biedējoši, ka cilvēks uz svešu izjūtu izpausmi var pateikt "jauki, man patīk, man vispār patīk šādas lietas", piemīlīgā balstiņā, pieskaitot savu būtni kādai nedefinētai inteliģentu grupai. Un nav spējīgi nolaisties zem mākoņiem cita iemesla dēļ, kā tikai lai paslimotu.
- Tātad par mani, ja?
- Tas nav tevī, tas ir tik bieži, kad redzu to apkārt, bet tevī tas nav.
- Atkal tik sarežģīti jāizsakās. Mietpilsoņus mēģini aprakstīt?
- Nē, negribu, tas varbūt tikai maza izpausme, kas kaut ko liecina par cilvēka iekšieni, kas man vēl nav aptverama. Par cilvēkiem, kas mīl skaistus izteicienus, drošus attālumus un sērijveida estētiku, varbūt.
- Nu tad tie paši vien ir
- Nē, nē, tas ir pārāk vienkārši

Wed, 25 Apr 2007 07:12:24 GMT

imaginēju, ka esmu kāda pavecāka dāmiņa, materializēju savu rīta dušu, brokastu kafiju un lūpu krāsošanu pretīgi sarkanā tonī, un smaržas, jā patiesi, ārā laiciņš labs un saulains, vairāk smaržas, jā vēl, vēl vairāk, šeit, tur, zem ausīm, aiz padusēm, bet vēl tač līdz vakaram jāpietiek, tad vēl uz rokām un piedurknēm, un vēl tad tur... un ejot uz savu 9.00 darbu iziešu ka es cauri vērmanītim acis iepriecēt un dvēsli ielīksmot...

bļe un šīm smaržu fabrikām jālavierē cauri un jāsamazina ieelpotais gaiss līdz minimumam, un vemt gribas, jo pavasara dabiskās smaržas ir dead

Fri, 13 Apr 2007 09:02:27 GMT

Kā tu kārtosi manu māju? Kur liksi savas zāģu skaidu kastes? Gaiši gaismas pielieti laukumi kā no bērnības atmiņām iejaucas sarunā un kājas sakrustojis pašūpinu te uz vienu pusi, te uz otru. Skatiens griestos kur, loga kontūras iezīmē vasarīgas saules rūtiņas. Pilnīgi dzeltena saules pielieta istaba, brūnu grīdu, dzeltenām tapetēm, mēbeles siltos toņos, tas viens mirklis man nekad nepazudīs.
Satrauktais ūdens ieaijā svinīgo ēku tēlus un man ļauts vērot krasta radīto tiltiņu starp debesīm augšā un debesīm apakšā. Abas īstas, tomēr nē. Un pa vidu jau līdz katrai vīlītei izlaizītās ielas, viss tik nepatīkami pazīstams, bet ko nu par to, jau simt gadu atpakaļ izmelta tēma. Un visiem tā virsū nāk vienādi un visus pārsteidz vienā veidā.
Tualetes spoguļa augšējā stūrī ik pa piecām sekundēm kāds klikšķis, kā ieslēgtu gaismu blakus telpā, slēdz un slēdz, un slēdz un katru reizi jauna doma. Klikt. Gaisma.
Kādā neparastā satvērienā ar rokām, kas pirmo reizi pasniedzas pretī. Uz audekla uztrieptas pretkrāsas. Haoss, kas uzmanīgākam skatītājam raisa izbrīnu par klājumu, krāsu saujaukumu, attiecībām, iemesliem un sekām. Tas ir dzīvs, tas kust un dejo, pats par sevi, ārpus telpas, manī, prātā, itin visur, kur vien tiek. Un tad pa īstam liek nopozicionēt sevi nevis attiecībā pret pasauli, bet gan attiecībā pret kādu mazāku, bet koncentrētāku pasaules attēlojumu, kopsavilkumu.
Plaši vētraina, saasināti piesardzīga, izraibināti sašvīkota. Jā, paņemu rokā spilgti zaļo zīmuli un sāku vilkt pa apli, stingri un ātri, tik uz apli, apli, apli, mākons te, krūms še, vēl kaut ko? lūk sauls, dzeltens suns, zaļš kaķis, oranžs, oranžs un sarkans, švīka vien, otra, visas pāri. Sarkani putni ķērc dzeltenās balsīs uz oranžīgām tirgus tantēm, un zila, zila jūra, šššš, tikai sargi to visu, kāds atnāks un visu pārkrāsos...
Cinisms var pieslēgties un pārstrīpot pāri visu iepriekšdomāto, tomēr neļaujās tas, ko pats sev uzskati par patiesu savas uztveres reprodukciju. Un sajūtas nemaldina, vismaz šodien, tagad, šai mirklī. Vismaz par tevi

neko

Fri, 30 Mar 2007 20:12:45 GMT

katrā ferrari dzīvo mazs fiatiņš