breinstorm

Skaudrais apskaidrības lietus

Sun, 17 Apr 2011 23:25:30 GMT

Pēc lielā laivu brauciena dīkdienīga stāvēšana drēgnajā lietū nebūt nebija tīkama. Tiklīdz Luīze bija ieradusies un tiku pie sava auto atslēgām, aši rāvu vaļā bagāžnieku pēc siltām drēbēm. Pāris līdzbraucējiem kopā ar Luīzi bija atbraukušas draudzenes, kuras aši saviem puišiem padeva drēbes, dvieļus, taisīja vaļā termosus un smērēja maizītes. Arī Luīze uzreiz ar Šulca ierašanos iedalīja viņam dzeramo un pīrāgu pēc garā ceļa. Es turpināju pārģērbšanās procesu, lai ātri atdotu izmirkušo hidru un lektu iekšā mašīnā un trauktos Rīgas virzienā pretī Agnesei. Tad vēl es nedomāju par to, ka es sāku satikties ar Agnesi nevis tādēļ, lai es gribētu no viņas rokām siltu dvieli, termosu un pīrāgu. Arī es taču varēju būt Baložos un sniegt tieši to pašu. Nebūt ne. Manī uzrunāja pavisam cits - ka katrs no mums varēja izbaudīt ekstrēmas, asas izjūtas un justies pilnvērtīgi. Dalīties tajā un ieinteresēt otru. Visu pārējo mums katram būtu pa spēkam sagādāt pašam. Taču tas bija 3 gadus atpakaļ un likās, ka tas darbojās ideāli. Vai tas darbojas arī šodien un, vai vēlmes vienam pret otru ir tieši tādas pašas, jo taču loģiski, ka laika gaitā tās mainās līdz ar mūsu matu krāsu, krunkām zem acīm un pie lūpu kaktiņiem? Un, vai visās interesējošajās lietās mēs viens otrā redzam to sev aizraušanos veidojošu otru pusi, kas var būt labākais kompanjons mums tik radniecīgajām izjūtām un interesēm?

Par ko tas Bono dzied?

Thu, 07 Apr 2011 12:25:13 GMT

Pusaudžu vecuma diskusijas viennozīmīgi pēc gadiem var šķist arvien prātam neaptveramākas. Tā vasaras prakses starplaikos skandinātie U2 lika mums diskutēt, kāds tad ir tik nodrillētajai dziesmai "With or Without You" piedziedājuma teksts - proti, "I can" vai "I can't".. "live with or without you". Toreiz abas versijas likās apspriešanas vērtas. Nebija mums ne datoru, ne smartfonu, lai šo faktu kaut kā pierādītu ar šodien tik neatņemamo Google starpniecību. Protams, gadiem ejot skaidrāks par skaidru top, ka otrā versija ir vienīgā loģiskā opcija.

Tīniskā kultūršoks

Tue, 05 Apr 2011 20:08:19 GMT

Ir, ir tomēr lietderīgi paskatīties tīniskās ziepju operas. Jo savādāk taču nezinātu, ka alternatīvs puisis mūsdienās ir tāds, kurš acīmredzami taisno matus, bet meitenes pārzina make-up daudz pareizāk kā manas vienaudzes. Audzinošais faktors, ka resnums ir gluži kompleksus dzenošs, gan jau dzīvoja arī manā tīņa vecumā, bet kopumā glamour tendence ar stilista cienīgu šmotku izvēli, pareizā matu garuma un cirtu, make-up perfekciju ir pārsteidzoša. Kultūršokam līdzīga. Ak jā. Vienkārši pieķēru sevi pie domas, ka ātri vien varētu meitai, ja tāda būtu, kratīt ar pirkstu un skandināt, ka manā jaunībā tā gan nebija. Tas ir gluži kā ar mūziku. Ja lietās neiedziļinos un necenšos to iepazīt, tad nekas arī nesanāks. Bet, ja tam būs kādreiz vajadzība, tad apsolos vēl papētīt kādu nenormāli populāru tīņu ziepjoperu un varbūt pat paklausīties kādu nākotnes mazo tīņu zvaigzni, lai vismaz izveidotu savu viedokli, nevis kratītu ar pirkstu un pukstētu, ka jaunatnes gaume ir sūds.

No comment

Wed, 30 Mar 2011 08:22:39 GMT

Mazs fragments no kādas vēstules Japānā:
"Paldies par jūsu nemitīgo darbu. Esmu pārliecināts, ka jums saistībā ar krīzi ir milzum darba un nav laika lasīt vēstules. Tomēr gribēju pastāstīt par situāciju AES. Mēs veicam atjaunošanas darbus, neguļam un neatpūšamies. Pagājušas divas nedēļas kopš zemestrīces un darbi F1 [visticamāk, Fukušima-1] jau iet labāk.

Ceram, ka dzesēšanas sistēmas sāks strādāt. Kā jums jau zināms, lielākā daļā F1 un F2 darbinieku ir vietēji iedzīvotāji, kuri cietuši no stihijām. Daudziem aizskalotas mājas. Man nācies palikt krīzes skārušajā centrā visu šo laiku kopš zemestrīces. Es cīnos kopā ar saviem kolēģiem, neguļu un neatpūšos.

Mana dzimtā pilsēta atrodas piekrastē, tā pilnīgi ir aizskalota. Mani vecāki ir aizskaloti, joprojām nezinu, kur viņi ir. Es metīšos uz viņu mājām tikko tas būs iespējams. Bet nevaru iekļūt katastrofas teritorijā, jo tur noteikta evakuācijas zona. Glābšanas darbi tur nenotiek. Šādā psiholoģiskā stāvoklī man jāveic šis grūtais darbs. Spēka vairs nav!

Zemestrīce ir dabas katastrofa, bet radioaktīvo vielu piesārņojumā vainojama TEPCO. Man šķiet, vietējie iedzīvotāji tik ļoti satraukti, ka uzskata - arī zemestrīcē vainojama TEPCO. Savas pilsētas visi ir pametuši, neviens nezina, kad varēs atgriezties. Mēs nezinām, pret ko vērst mūsu dusmas un naidu. Tā šobrīd norit lietas.

Kad sāksies mācību gads, vietējiem bērniem būs jāmaina skolas. Pazaudēts ir viss - mājas, darbs, skola, draugi, tuvinieki. Kurš ar to tiks galā? Lūdzu jūs pastāstīt par to, kas notiek kompānijā un ārpus tās. Es nesaku, ka AES darbinieki ir slikti. Es vispār nesaku, ka kāds ir slikts. Bet lielākā daļa darbinieku ir vietējie. Un mēs visi, tai skaitā arī es, esam zemestrīces upuri.

Tomēr mēs cenšamies izpildīt savus uzdevumus tā, it kā būtu TEPCO darbinieki. Otrās AES strādniekiem ir īpaši smagi. Viņiem jāatbalsta kolēģi no pirmās AES. Šie kolēģi cenšas nodrošināt drošību reaktoros. Apstākļi atgādina karadarbības zonu.

Visi strādnieki ir fiziski un psiholoģiski sagrauti. Lūdzu, saprotiet to.

Kompānija var tikt vaļā no atomenerģijas, glābjot sevi, bet mēs cīnīsimies līdz galam. Lūdzu, atbalstiet mūs."

Tā nu tas ir!

Mon, 21 Mar 2011 19:42:40 GMT

Ja tas nebūtu tik kaitīgi veselībai, bārmeņiem noteikti būtu zināmas priekšrocības, ja salīdzinām tos ar psihologiem.

Bumbastik

Sun, 20 Mar 2011 20:56:12 GMT

Šajās brīvdienās gribas uzsmēķēt. Vismaz cigarete kaut kādā mērā var sastādīt kompāniju un kaut nedaudz iluzori likt justies labāk, ignorējot patiesību, ka no tā jau ir tikai sūdīgāk. Kaltē kakls. Un ēstgribas nav. Šo sajūtu jau es biju pazaudējis. Miers gan mani bija ilgi lutinājis. Nekas. Ņemsim pudeli Evian un izšķīdināsim sliktās domas. Pēc tam iemetīšu aci vīna ledusskapī.

Sun, 20 Mar 2011 20:18:24 GMT

Atmiņas mēdz būt atrautas no laika sakarībām. Tādēļ baidos sameloties, vai tas varēja būt pirms vai pēc valstiskās neatkarības atgūšanas. Taču svarīgākais, ka man, mazam ziķerim, opis iedalīja mopēdu. Nebija jau tas izcilākais, visticamāk atrasts kādā izgāztuvē un pielabots velomopēds. Līdzīgs Rīga-11 laikam. Velomopēds, jo rāmis tam gluži līdzīgs ritenim, lai iedarbinātu jāiemin pedāļi un bāka tik niecīga, ka diez vai gargabalus varētu nobraukt. Tiklīdz vectēvs ielēja degvielu, es pārstūmu pāri Tallinas šosejai, uztrausos uz sēdekļa un ieminos. Zilais velomopēds pukšķēdams kratījās uz priekšu pa priežu sakņainajām takām. Ar šādu braucamrīku liela māksla nebija braukt - nebija jau modernā "Rīga" vai "javiņa". Tas arī iemesls, kādēļ būtu kauns ielās ar tādu rādīties.
Tā nu es dzenāju smiltis un dūmus pa Kuivižu mežu, līdz kļuvu aizvien drošāks un mazāk uzmanīgs. Atlika vien nepamanīt lielāku koka sakni, līdz uzlēcos nedaudz pāri stūrei un tad neveikli atšļūcu uz sāniem, līdz apvēlos uz kreisajiem sāniem, bet mopēds uzvēlās uz kreisās kājas. Tā kā kritiens nelikās nekāds baisais, tad aši atstūmu mopēdu. Izrādījās, tas bija izspēlējis savu joku - karburators bija uzgrūdies virsū manam augšstilbam, uzraujot čūlainu ādas virsslāni, kas, nu jau sāka nepatīkami sūrstēt. Brūce bija paliela - aptuveni 7 cm platumā. Laikam jau bailes par to, ka saņemšu rājienu par pārgalvīgu braukšanu un jodu uz brūces vai ko tikpat sāpīgu, es apņēmos šo faktu noklusēt, paciešot visas sāpes savā vienpatībā. Protams, tas bija iespējams līdz kādā dienā vectēvs sadomāja iešanu pirtī. Visādi centos iegrozīties, lai brūci neredzētu, taču, protams, ka šis plāns jau savā pamatā bija lemts neveiksmei. Dabūjis pārmetumus par klusēšanu, man vēl nācās noskatīties kā vectēvs noplāta rokas un saka, ka nu jau vairs neko, brūce pati sākusi dzīt un nekādu jodu vai citus medicīnas līdzekļus te nav vairs jēga pielietot. Huh - sveikā tiku cauri!

Fri, 14 Jan 2011 12:55:49 GMT

Pretrunīgi vērtētā Kubrika filma Eyes Wide Shut iesēžas atmiņā ne mazāk kā citas. Galu galā ir tik savādi dīvaini, ka šī izcilā režisora lieliskā filmu kolekcija noslēdzas ar tik vienkāršu frāzi kā: "Let's fuck!"

Holy past!

Sun, 19 Dec 2010 23:17:22 GMT

Kārtība mājās ir svarīga ne vien sienām, mēbelēm, gaisam, bet arī, kā izrādās, prātam. Pārcilājot lietas, fotogrāfijas ar dažādu gadu piederību, atskārsti, ka ir lietas, kas pietrūkst, asociējot to ar jaunības degsmi un spēku. Galu galā fotogrāfi gadu gaitā kļūst nemākulīgāki, jo bildēs man ir iekritušāki acu plakstiņi, plānāki mati un šķībāka sejas izteiksme.
Taču dīvainā kārtā šis stāsts nav par jaunības noslēpuma meklējumiem, jo vienu pēc otras es katru emociju, atmiņu sakārtoju kā piedzīvotu un atgriešanās alku trūkumā konstatēju vienu - vienu lietu es joprojām vēlos izjust kā agrāk. Mīļotas sievietes vēlmi dalīties naktī ar neatņemamu summu glāstiem, skūpstiem, kņudoņu vārīgās vietās un kluminējošu acu zīlīšu vēršanos debesīs aiz aizvērtiem acu plakstiem.

Seven Pounds

Thu, 11 Nov 2010 09:11:58 GMT

Vakar skatītā filma "Seven Pounds" aizķēra. Jau "The Pursuit of Happyness" neatstāja vienaldzīgu, tādēļ režisora Gabriele Muccino otrs kopdarbs ar Will Smith tika izvēlēts ar cerībām par labu kino. Iespējams, visnepiemērotākajā brīdī, taču labam kino nav laika un vietas jēdziena. Šīs filmas banālo un daudzkārt izmantoto tēmu aizēnoja satriecoši laba aktierspēle, notikumu izklāsta secība un nedaudz neparastais pasniegšanas veids. Will Smith ir lielisks aktieris, tas nu tiesa. Labāks kā mūziķis. Taču vienaldzīgu neatstāja ar Rosario Dawson (iepazīta arī "Sin City" un "Death Proof") spēle - tik izjusta, ka jautāju sev, vai pie tik lielas nelaimes ir iespējams savu sirdi atvērt tik plaši. Un stāsts jau arī ir par sirdīm. Par piedošanu sev un citiem. Aktierspēles un operatora darba kopdarba triumfs - galvenā varoņa letālā ledus vannošanās ar medūzu. Tāpat epizode, kurā Ben Thomas (galvenais varonis) pēc sarunas ar brāli ienāk Emily (Rosario Dawson spēlētā varone) mājā, atklāj kino augstāko "pilotāžu" līdz pat filmas noslēgumam. Satriecošs soundtrack - Muse, Diana Krall, Charles Aznavour... IMDb lapā pie pirmā vērtējuma filma nostādīta blakus "Green Mile".

Thu, 04 Nov 2010 18:10:10 GMT

Uzmanību, uzmanību! Pa lielveikalu RIMI straujā ātrumā pārvietojas divi viens otru taranējoši autoveidīgi iepirkumu grozi. Tiem katrā iekšā pa puikam ar kliedzieniem uz lūpām "skrien, ātrāk, mēs pirmie". Un katru grozu stumj pa gados jaunam cilvēkam ar platu smaidu uz lūpām. Abiem smaida platums identiski liels. Līdzās bažām, ka nenotriec kādu pircēju, sejā neviļus iezogas smaids. Un tad, labu laiku vēlāk arī pārdomas...
Vai dažkārt apstākļi, lietas, cilvēki, jūtas ir grūtības vai dieva dāvana? Cik lielā mērā mēs to novērtējam? Vai labāk sūkstīties un vaidēt, vai grozīt visu tā, lai var izbaudīt līdz mielēm? Jā, jā! Saprātu nedrīkst pazaudēt, jo algas dienā arī šampanietis iederētos. Bet tomēr...
F*ck! Tikko atskāru, ka jautājumus sarakstīju kā Sex&TheCity Kerija. Tpu! Pietiks.

Domu trauslums.

Thu, 28 Oct 2010 10:52:05 GMT

Domas reizēm ir trauslākas par vistrauslākajiem stikla traukiem - tās izkrīt no rokām un ar lielu blīkšķi sašķīst sīkās drumstalās. Šodien jādodas ar šādām drumstalām uz tikšanos, jo tagad rauju darbus un cirkulēju caur ausīm mūziku. Vakarā domas vēl jāpārslēdz augstākā frekvencē. Ceru vienā jaukā dienā izvilkt to skaisto dzīves filosofiju, kas lieliski saderas ar Sigur Ros Hoppipolla iedvesojošajām skaņām, notrausot nost liekulības un melu putekļus. Jo tā stāv pāri visam. Ja es rakstītu savam nākotnes "es", tad tieši to pieminētu.

Distance - labi vai slikti?

Tue, 26 Oct 2010 12:34:02 GMT

Doma jau sen noformulējusies - distancēti daudzas lietas šķiet vienkāršākas un risinājumi daudz skaidrāki. Secinājums - lēnām iekļaujos pelēkajā masā un kļūstu par reklāmas nīdēju. Protams, ar savu devu profesionālā kretīnisma, taču brīžiem tracina šīs samudžinātās ziņas, kuras pielec pēc 2 nedēļām ar domu - redz ko tas radošais un art direktors ir domājis. C'mon - nav jau manas reklāmas īpaši bijušas labākas un vismaz izpildījuma kvalitāte LV aug, taču reizēm gribas paņemt to reklāmu un pieķerties, lai radītu ko vienkāršu, sterilu un skaidru. Vienīgi pat šīs reklāmas ir tā labākā daļa, jo sliktāko sastāda tie, kurās klienti ar savu atrautību no realitātes piedāvā produktu tādu vai tā, ka tas ir absolūti garām. Un te nu es atgriežos pie domas, ka savā ziņā jūtos atvieglots no distancētības ar reklāmas industriju LV. Vienīgi pasaule neietilpst tikai šādās robežās.

Tue, 19 Oct 2010 14:46:12 GMT

Tu iegrimsti dziļāk ūdenī, līdz debesis ar sauli sajaucas ar viļņu struktūru, un atkal iznirsti, lai saskatītu visu asi un skaidri. Un tā tas atkārtojas ik pēc viļņa. Saule silda, ūdens veldzē. Ja gribas, var pievērt acis. Taču tāpat, agri vai vēlu mēs attopamies pie domas, ka nespējam novērtēt laimi. Hemingvejs pārdzīvoja 3 Pasaules karus, bet nepārdzīvoja pats sevi. Kalni, slēpes, kamīns, burbons. Sirmgalvis un laiva. Mūzika ar bungas ritmu un ģitāras skaņas, kas kā marles gabali dažādā biezumā un leņķī klājas pāri. Kāpinājums, kāpinājums, tukšums.

Mūzikai ir spēks!

Tue, 19 Oct 2010 11:34:22 GMT

Huh! Vakar glāba Sigur Ros, šodien - Cee Lo Green.

Wed, 18 Aug 2010 18:13:45 GMT

Apātiskas un lēnas viņas iet man garām un uzlūko mani kā svešķermeni. Pirmās palātas pārzāļotie upuri. "Vai drīkst ar Jums parunāt?" Es neskatos. Gaidu bezjēdzīgo minūšu lēnajā ritējumā. "Nē! Runājiet ar savu ārstu." Aptuveni pusstunda šādā garā šķiet vairāk kā bezgalīga.

Wed, 04 Aug 2010 22:03:56 GMT

Arī neatgriezeniskums mēdz būt nepastāvīgs. Taču nolemtības piesūcināts gan. Vari pūlēties mazgāt, cik gribi. Tāpat zini, ka mainīsies tas viss tikai ar laiku.
Taču no otras puses tam visam piemīt savs pragmatisms, kas lietas padara loģiskas un vienkāršas. Un tā ir šo notikumu gaišā puse. Sen nepiedzīvota un mazliet piemirsta. Kā mājas pamatakmeņi, kas ignorēti celtniecības laikā.

Uzgaidāmā telpa

Tue, 27 Jul 2010 11:18:16 GMT

Gari, sirmi mati, izvalbītas acis, taču viena puspievērta, šļūkājoša gaita, mugura līka, galva uz priekšu. Paslīd garām, tad atgriežas. Jautā cigareti. Es atsaku. Nākamajai sievietei izskats nedaudz savādāks, taču trulais skatiens un gaita tā pati. Jautājumi, kur režisori smeļas iedvesmu lielai daļai šausmeņu, kļūst lieki.

Dienas notikums

Fri, 23 Jul 2010 22:08:10 GMT

Iesēžos auto. Atvadu mājiens un spiežu gāzi grīdā. Prom. Ielas galā atskatos atpakaļgaitas spogulī - tur brūnais pūkainis skrien nopakaļ aizelsdamies. Man atliek pasmaidīt, nobremzēt un izkāpt no auto. Bolindžers neizpratnē apskrien apkārt auto un pieskrien man klāt. Es pietupjos un apķeru Bolindžeru.

Wed, 21 Jul 2010 20:38:58 GMT

Huh! Labi vien ir, ka nepieņemu pārsteidzīgus lēmumus. Šīs dienas brain storm bija īstajā laikā. Beigās pat līdz smieklu asarām. Protams, vakars izvērtās tā, ka nav tālu līdz īstajām (ok, tikko jau samelojos), taču miers ir kaut kur tepat. Tik jāsaņemas. Šodien skatījos filmu un atklāju, ka vairs nesmejos par jokiem, kur kāds ir dīvains, ar savām īpatnībām. Es tveru, katru dīvainību ar domām, ka tas ir ceļš uz nekurieni.

Mon, 19 Jul 2010 20:06:25 GMT

Skaudri skatos ģimenes ārstu apmeklētāju acīs, lai tie neblenž. Tie novēršas un tad atkal blenž. Es turpinu skatīties. Taču tas atkārtojas vēl un vēl. Līdz es pats neizturu un novēršos.

Searching for ... peace

Thu, 15 Jul 2010 09:37:02 GMT

Jaunnedēļ - darbs pāri galvai, tas labi, visas iespējas kāpt uz dēļa, tas labi, urbšanās cauri mūzikas celiņiem un tehniskām specifikām, arī tas labi. Jāizdomā tikai, kā ātrāk tikt līdz nākamai nedēļai. Es šādās lietās pie šādiem apstākļiem, atzīšos godīgi, esmu nekam nederīgs. Tas nu kā bankā.

Bēgšana uz nekurieni.

Tue, 13 Jul 2010 19:01:12 GMT

Vienreiz izsprucis no tvēriena, Bolindžers vannasistabā pa grīdām un sienām uztaisīja īstus spalvainos ūdens plūdus. Taču, pārvarot pirmos nemierus, ļāvās vēsajam ūdenim un drīz vien mierīgi iegūlās vannā, ik pa brīdim tverot kādu malku no nosacīti tīrā un spalvām pārbagātā ūdens. Slaucīšana gan viņam asociējas tikai ar ālēšanos, tādēļ nav brīnums, ka drīz vien viņš ir istabas vidū, dracodams, spolēdams un skurinoties tā, ka mazie ūdens pilieni lido, kur tik pagadās. Lielo tīrības dienu acīmredzami pietuvina. Pēc pastaigas pienāk ar savu rotaļstriķi, nostādot mani fakta priekšā, ka esmu rotaļbiedrs. "Šoreiz ne. Karsts," es atbildu. Ieleju ūdeni bļodā un aši lavos laukā no dzīvokļa. Paliek žēl Bolindžera, jo dzīvoklī karsts. Tagad es nebūtu gatavs no Bolindžera šķirties. Viņš ir vienīgais apliecinājums, no kura ierobežot sevi negrasos. Laikam tāpēc, ka dzīvs. Ar savu domāšanu un mazajiem paradumiem. Ar savu mīlestību. Droši vien, ka drīz būs izlaists suns, jo vairs pat īsti nerāju, ja ko sastrādājis. Taču viss pārējais ir pārvērties Tomsona ielas spoku kuģi. Šampūns, gultas veļa, dvieļi, drēbes, kurām neskaros klāt, lielā gulta, nemazgāta vīna glāze ar lūpas nospiedumu, pusvītušas lilijas ar saviem nedzīvajiem vaibstiem atgādina, ka es šos spokus esmu pazinis dzīviem esot, dzīvojis ar tiem kopā un nu tie atgādina katru dienu, ka beiguši savu eksistenci. Tādēļ es pagriežos, izeju pa durvīm un bēgu. Jau kuro dienu.

This is not the right time.

Mon, 12 Jul 2010 23:18:26 GMT

34 grādi pēc celsija, taču sirds pošas ziemas miegā.

Kurš uzsauks Long Island Ice Tea?

Sat, 10 Jul 2010 00:34:43 GMT

Atgriezties mājās skaidram no vecpuišu party ir visnotaļ nepiedienīgi. Īpaši jau, ja alternatīva tam ir dīvāns un viens negausīgi uzmācīgs brūns deguns.