Vienreiz izsprucis no tvēriena, Bolindžers vannasistabā pa grīdām un sienām uztaisīja īstus spalvainos ūdens plūdus. Taču, pārvarot pirmos nemierus, ļāvās vēsajam ūdenim un drīz vien mierīgi iegūlās vannā, ik pa brīdim tverot kādu malku no nosacīti tīrā un spalvām pārbagātā ūdens. Slaucīšana gan viņam asociējas tikai ar ālēšanos, tādēļ nav brīnums, ka drīz vien viņš ir istabas vidū, dracodams, spolēdams un skurinoties tā, ka mazie ūdens pilieni lido, kur tik pagadās. Lielo tīrības dienu acīmredzami pietuvina. Pēc pastaigas pienāk ar savu rotaļstriķi, nostādot mani fakta priekšā, ka esmu rotaļbiedrs. "Šoreiz ne. Karsts," es atbildu. Ieleju ūdeni bļodā un aši lavos laukā no dzīvokļa. Paliek žēl Bolindžera, jo dzīvoklī karsts. Tagad es nebūtu gatavs no Bolindžera šķirties. Viņš ir vienīgais apliecinājums, no kura ierobežot sevi negrasos. Laikam tāpēc, ka dzīvs. Ar savu domāšanu un mazajiem paradumiem. Ar savu mīlestību. Droši vien, ka drīz būs izlaists suns, jo vairs pat īsti nerāju, ja ko sastrādājis. Taču viss pārējais ir pārvērties Tomsona ielas spoku kuģi. Šampūns, gultas veļa, dvieļi, drēbes, kurām neskaros klāt, lielā gulta, nemazgāta vīna glāze ar lūpas nospiedumu, pusvītušas lilijas ar saviem nedzīvajiem vaibstiem atgādina, ka es šos spokus esmu pazinis dzīviem esot, dzīvojis ar tiem kopā un nu tie atgādina katru dienu, ka beiguši savu eksistenci. Tādēļ es pagriežos, izeju pa durvīm un bēgu. Jau kuro dienu.

Current Music: U2 - Sometimes You Can't Make It On Your Own