Saulkrastu saule un gaiss acīmredzami man tīk vairāk par Rīgas centra darba ikdienu. Un vakarā klātienē vērots koncerts, kurā sasodīti labu mūziķu pavadībā (3 solo ģitāras, bass, bungas, 2 saksofoni un taustiņnieks un 4 vokālisti) ar Elsberga, Ziedoņa u.c. dzejnieku vārdiem pāris stundas aizskrēja ar patīkamu smaidu sejā un jūru pozitīvām emocijām. Kaut kā nodefinēju savā galvā, ka šāda performance pretendētu uz gana labu ekstportpreci ar gaumi apveltītiem ieceļotājiem. Kaut dzejas rindas nebūtu tveramas, tomēr muzikālā kvalitāte un kaut kas nedaudz no mazliet aizmirstas latviešu estrādes labākās daļas te bija tieši tik, lai radītu kaut ko tikai Latvijai raksturīgu. Hamleta mazās telpas izjuta mēroga trūkumu, taču viennozīmīgi skaņas ziņā šis bija lielāks baudījums kā Bjorka, Mensons vai Placebo Arēnā Rīga kopā ņemti. Un ne jau tāpēc, ka man vecums nāk virsū, bet apskaņots viss bija ar apdomu. Un kaut kāda burvība tomēr eksistē sēdēt pie galdiņiem ar mazām, neizkustināmām galda lampiņām un glāzi rokās, piesitot kāju bungu ritmā un galvu mājot basa iespaidā. Pie pārējā - ik pa laikam aplausi.