Vai pašcieņa un gods ir pārāks par visu? Vai cīnoties par to, mēs esam droši, ka pasargājam sev apkārtējos? Vai lietas ir jāatstāj savu gaitu, ja zini, ka tās ir aplamas un aizvainojošas? Man gribas ticēt, ka taisnība ir tur kaut kur pa vidu. Kaut vai par pamatu ņemot Edvarda de Bono teoriju par ceļu no punkta A uz punktu B un tam esošo šķērsli pa vidu. Meklēsim.