Šis rīts pienācis ar vienu puslitra kefīra paku un trim skaidrām atziņām:
1) kaut kas nav īsti normāli ar mūsu suni;
2) sagādāt otram kaut ko patīkamu ir teju vai tikpat egocentriski, cik domāt tikai par sevi, jo galu galā tā ir sava veida pašapliecināšanās un apziņas veidošana, tātad arī tā pati domāšana par sevi. Lai arī kā tur būtu ar to egocentriskumu, man šorīt ir sasodīti labs noskaņojums, pateicoties kādam ļoti īpašam cilvēkam;
3) citējot manu amatbrāli, "ir vērts pārdot (jeb meklēt veidu kā pārdot) produktu, kuram tici, nevis piedrazotu ar visādām mārketinga shēmām s*du, ar kuru neviens nezina ko iesākt". Šī frāze man liekas saistoša arī iepriekšējā vakara kontekstā. Cilvēks, kurš strādā bārā var tīksmināties ar apziņu, ka ir izcils, jo pārdevis kādam cietpaurim Hennessy Paradis sajauktu ar kolu, savukārt citreiz pašapmierināt savu ego ar saukli "kapeiku pisēji", nespējot samierināties ar paterēto laiku uz tējas dzērājiem, jo izcilas pārdošanas prasmes lētos mārketinga semināros tiek reducētas pēc $$$ vērtību skalas un tad kaut ar vazelīnu. Un kurš tad ilgtermiņā būs labāks - šis, vai tas, kurš spēj būt daudz patiesāks un apveltīts ar spēju iedziļināties?